Izglītības politiku zīlējam kafijas biezumos?

Veikt šo nelielo pētījumu mani pamudināja divi @LIZDA_LV tvīti 22.12.11:

“Somijā, kur skolēnu mācību rezultāti ir vislabākie, nebūt nav pasaulē garākais mācību gads. Somi mācās tikai 5 dienas ilgāk.” un “PISA pētījumos nav kolerācijas starp mācību gada ilgumu un skolēnu rezultātiem. Nevar teikt – jo ilgāk mācās, jo labāk iemācās.”

Informācija pirmajā tvītā ir acīmredzami kļūdaina: Latvijā bērni mācās 169 dienas gadā. Bet Somijā 187 (2011. /2012. mācību gads) dienas. Ikviens to var pārbaudīt, ieskatoties ES kopsavilkumā par mācību gada garumu.  Kļūdainā informācija par it kā 174 dienām Somijā ir publicēta IZM mājaslapā*. Tāpēc man radās interese pārbaudīt otrā tvīta ticamību. Cerot, ka vismaz citu valstu mācību gada garums aprēķināts korekti, izmantoju to pašus IZM datus, izlabojot Somijas un dažu citu valstu mācību dienu skaitu,  un salīdzināju ar 2009- gada veikto PISA (angliski Programme for International Student Assessment, latviski: Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma, OECD ietvaros) analīzi par 15-gadnieku lasītprasmi, spējām izmantot matemātiku un zinātnisko domāšanu. Ieguvu interesantu grafiku, kurš liek man apšaubīt arī otrā tvīta ticamību.

Secinājumi:

• Valstīs, kurās mācību dienu skaits ir virs vidējā Eiropas Savienībā, PISA pētījumā skolēnu rezultātu līmenis biežāk ir virs vidējā (tātad – nevar apgalvot, ka nav saistības starp mācību dienu skaitu un PISA rezultātiem).

• Divas valstis “izlec” pozitīvā nozīmē – Somijā un Igaunijā skolniekiem ir krietni augstāki rezultāti, kā pārējām valstīm ar līdzīgu mācību dienu skaitu (svarīgs ir ne tikai dienu skaits, bet arī pati mācību sistēma un citi faktori), un ir skaidrs, kuru valstu pieredzi mums vajadzētu apgūt. Turklāt – Igaunijai ar krietni labākiem rezultātiem ir tikai 5 dienas vairāk, kā Latvijai.

• Spānijā pie krietni lielāka dienu skaita ir tikai mazliet labāks sniegums, kā Latvijai (tas pats secinājums, kas iepriekš – svarīgs ir ne tikai dienu skaits, bet arī pati mācību sistēma, ar mehānisku pagarināšanu vien nepietiek).

Veicot šo nelielo pētījumu, man radās vairāki jautājumi:

• Kāpēc IZM mājaslapā publicē kļūdainus aprēķinus, uz kuru bāzes tiek veikti neatbilstoši secinājumi (par mācību dienu skaitu Somijā)?

• Kas un kāpēc ir izdarījis secinājumu, ka rezultātu līmenim un mācību dienu skaitam nav korelācijas?

• Vai PISA pētījums ir izmantots valsts līmenī izglītības politikas analīzei un plānošanai?  Latvijas autoru grupa, kas īstenoja šo pētījumu Latvijā, ir izteikusi visai dramatiskus secinājumus par Latvijas izglītības sistēmas attīstību: matemātikas zināšanu kritumu pamatskolā un nespēju veicināt talantīgo bērnu attīstību. Kādi pasākumi plānoti un veikti?

Atzīstos uzreiz: šobrīd es neesmu ne par, ne pret mācību gada pagarināšanu. Pats svarīgākais man ir manu bērnu intereses, un es vēlos, lai viņiem būtu pieejama pēc iespējas labāka izglītības sistēma. Man nepatīk, ja lēmumi, kas attiecas uz manu bērnu dzīvi, tiek apspriesti un pieņemti bez nopietnas analīzes.

* Izskatās, ka neprecīzie dati izņemti. Tas priecē!

Sagatavoja: Jana Simanovska

Papildinājums: attēls angļu valodā.

Attēlu angļu valodā mani mudināja pārlikt viens cits tvīts, kur kopējais mācību stundu garums salīdzināts ar sniegumu. Un te ir negatīva sakarība. Tātad, piespiežot skolotājus strādāt garākas stundas (acīmredzot, arī bērnus), mācību kvalitāte neuzlabojas. No abiem grafikiem varam secināt – vislabākais būtu – garāks mācību gads, īsākas dienas. Un – ikviens veselības speciālists teiktu, ka tas ir loģiski. Vienmērīgi sadalot slodzi, varam izdarīt vairāk, nekā strādājot kampaņveidīgi. Tā nu tas ir.

Advertisements

Princis un ubaga zēns, jeb mēs par vienlīdzību pirmsskolas izglītības nodrošināšanā!

20. decembrī VpI pārstāve Jana Simanovska piedalījās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas kopsēdē par pirmsskolas izglītības pieejamību.

Jana prezentēja biedrības viedokli, atbalstot šādus Valdības rīcības plāna pasākumus izglītībā, kas attiecas uz pirmsskolas izglītību:

• Pilnībā publiski finansēta pirmsskolas izglītība un aprūpe no 1,5 gada vecuma,
• Pirmsskolas izglītības satura vadlīnijas, diagnostikas un rekomendāciju sistēma 3-5 g. bērna attīstībai (VpI piezīme: ļoti svarīgi noteikt maksimālo grupu lielumu un pedagogu skaitu, jo nereti pašvaldības nosaka pārāk lielas grupas, lai tādējādi samazinātu rindas),
• Visu pirmsskolas izglītībā strādājošo pedagogu darba samaksa no valsts budžeta.

VpI prasības:

• Vienlīdzīga dotācija visiem bērniem, neatkarīgi no izvēlētās mācību iestādes,
• Pašvaldības dotācijā ieskaita arī nekustamā īpašuma apsaimniekošanas izmaksas,
• Atbalsta mehānisms maznodrošinātajiem,
• Neatbrīvot vietas bērnudārzos uz 6-gadnieku rēķina; neatbalstām mācību uzsākšanu skolās no 6 gadu vecuma, kamēr nav nodrošināta bērniem atbilstoša vide, mācību metodes un audzinātāji.   Mūs interesē 6-gadīgo aprobācijas rezultātu prezentācija un analīze, ieskaitot neatkarīgu ekspertu vērtējumu.

Piedaloties diskusijā Saeimas sēdē, patīkami pārsteidza diskusiju virzība un komentāri. Galvenais uzsvars sēdē bija uz vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu visiem bērniem, neatkarīgi no dzimšanas datuma vai uzvārda pirmā burta, rēķinoties ar to, ka finansējumu nav iespējams ievērojami palielināt, vismaz ne tuvākajā nākotnē. Tāpat arī sprieda par pārredzamu finansējuma nodrošināšanu, nosakot vienotu bērnudarza izmaksu aprēķinu metodiku. Tāpēc gribas iebilst pret tendenciozo virsrakstu Dienā http://www.diena.lv/latvija/zinas/no-2013-gada-varetu-butiski-mainit-bernudarzu-finansesanas-sistemu-nosakot-vecaku-lidzmaksajumu-13921743, izceļot tieši līdzmaksājumus.

 Autore: Jana

Faktori, kas ietekmē skolu efektivitāti – Ņujorkas brīvo skolu pieredze

Kas meklē, tas atrod. Kad, Ķīļreformas iedvesmota, sāku meklēt informāciju par izglītības kvalitāti un efektivitāti, manās rokās nonāca svaigs un interesants pētījums par Ņujorkas brīvajām skolām. Brīvās skolas (charter shools)  var īstenot savu izglītības politiku, un kuras mazāk regulē valsts, lai gan tās saņem valsts finansējumu. Šīs skolas ir populāras, gribētāju tajās mācīties ir vairāk, kā vietu. Pētnieki, analizējot vairāku Ņujorkas brīvo skolu mācību sasniegumus,  secina, ka tradicionāli vērtētie parametri – klases lielums, izdevumi uz vienu skolēnu, skolotāju kvalifikācijas rādītāji maz ietekmē skolu efektivitātes rādītājus.

Turpretim vairākiem citiem faktoriem ir būtiska pozitīva ietekme uz mācību darba rezultātiem:

1.  Intensīvai personāla politikai, regulāram skolotāju darba vērtējumam. Algas lielumam gan nav nozīmes.
2. Intensīvai sadarbībai ar vecākiem.
3. Audzēkņu individuālam darbam un atbalstam.
4. Ilgākam skolā pavadītajam laikam: skolām ar labākajiem mācību rezultātiem tās ir 190 dienas gadā 8 stundas dienā, kamēr vidēji brīvajās skolās ir 184 dienas gadā un 7,4 stundas dienā.  Parastās pašvaldības skolas mācās 180 dienas 6-7,5 stundas dienā. Klašu lielums brīvajās skolās ir no 18-26 skolēniem jaunākajās klasītēs, un 22-29 skolēni vecākajās klasēs, kas ir apmēram tads pats, kā valsts skolās.

Un – interesanti birokrātiem – skolām ar vislabāk izstrādātājiem mācību plāniem ir pat mazliet sliktāki sasniegumi, kā pārējām.  Turklāt, pētījuma autori min vairākas publikācijas, kurās pausts uzskats, ka reformām, kas balstās uz tirgus mehānismiem skolu izvēlē vai vaučeru sistēmu, labākajā gadījumā ir visai maza ietekme uz izglītojamo sasniegumiem.

Sagatavoja: Jana 

Karaļa Artūra galds jeb piezīmes par pirmo diskusiju IZM par mācību kvalitātes, satura un garuma jautājumiem 14.12.11

Atceraties Sastrēgumstundu 7.12.11? Atceraties? Šoreiz nepavisam nebija līdzīgi.

Lai gan pie galda sēdēja skolu, pašvaldību, vecāku organizāciju, izglītības pārvaldes institūcijas pārstāvji, diskusija izvērtās ļoti interesanta un konstruktīva, pats galvenais: varēja just, ka diskusijas dalībniekus vieno kopējais mērķis – labāka izglītības sistēma Latvijā, lai gan redzējums bija atšķirīgs. Patīkami arī, ka diskusija ir izgājusi ārpus formas rāmjiem, tas ir, runājām par izglītības sistēmu kopumā, nevis tikai par mācību gada garumu.

Kas gan cits sunim asti cels, ja ne viņš pats. Tāpēc vispirms par mūsu līdzdalību. Vecākus par izglītību pārstāvēja Gundega Zemture un Jana Simanovska. Jana izcēla jautājumu par 6-gadniekiem skolā: pašreiz vairumā gadījumu skolu vide un pieņemtās mācību metodes nav atbilstošanas mazajiem bērniem, lai gan programma ir apgūstama.  Viņa arī minēja slikto pieredzi skolu optimizācijā, ka valsts institūcijām nav sviru, kā apturēt pašvaldību, kas vēlas nooptimizēt kvalitatīvu skolu, pie tam nereti tieši skolu valdes bremzē skolu radošumu. Gundega izvirzīja vairākus jautājumus: disciplīnas ietekme uz bērnu slodzi skolā un skolas ierobežotie resursi to panākt (normatīvo aktu dotās tiesības, atbalsta personāls, valsts un pašvaldību institūciju piesaistes iespējas); nepieciešamību skatīties uz izglītību kopumā, neatdalot bērnudārza izglītību no skolas izglītības, un sākt jau ar 3-5 gadnieku sagatavošanu, lai bērni varētu labāk uzsākt 5-6 skolas sagatavošanās posmu. Gundega arī pievērsa uzmanību tādu priekšmetu, kā mākslas, mūzikas un sporta nozīmīgumam bērna vispārējā attīstībā.

No parējo dalībnieku teiktā mēs vēlamies izcelt šādas tēzes:

1.         Nepieciešamība izstrādāt kopīgu, pēc iespējas saskaņotu redzējumu, ko mēs – gan vecāki, gan skolotāji, gan IZM pārstāvji, saprotam ar kvalitatīvu izglītību Latvijā.

2.         Pašreizējās mācību metodes sākumskolā ne vienmēr ir piemērotas arī  7 gadniekiem un vecākiem bērniem – jāmaina metodes!

3.         Ir uzkrāta bagāta pieredze projektu veidā, bet to rezultāti nav iestrādāti pašā izglītības sistēmā.

4.         Jaunas metodes (radoši, interaktīvi) nav nepieciešamas tikai tāpēc, lai bērniem būtu interesanti, bet gan, lai sasniegtu labākus mācību rezultātus, mācoties ar prieku.

5.         Jāpārskata skolēnu, skolotāju, skolu darba vērtēšanas principi, lai vērtētu ne vien apgūtās faktoloģiskās zināšanas, bet arī prasmes un individuālo izaugsmi.

6.         Jāatsakās no atsevišķu priekšmetu kā māksla, sports, mūzika vērtēšanas ar atzīmēm.

7.         Mājasdarbu svarīgums, veids un ilgums. Kāpēc no darba nest mājās darbu nav labais tonis, bet bērnus radinām strādāt mājās?

8.         Skolu vecāku padomju ietekmes palielināšana, ļaujot vecākiem piedalīties skolas dzīvē ne tikai formāli un rosinot izmaiņas likumos tā nodrošināšanai.

9.         Mūžizglītība kā nepārtaukts process visa mūža garumā, nereducēt to tikai uz pieaugušo izglītību.

Diskusijas noslēgumā ministrs apsolīja turpināt “apaļā galda sarunas”, iespējams, reizi mēnesī. Nākamā tēma: kas ir tas, kas ir skolās lieks. No kā gribam atteikties. Mēs, Vecāki par izglītību, protams, esam gatavi turpināt sarunu!

Jana un Gundega

Ķīļreforma, sivēntiņš Nif-nifs un Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu

Jaunais izglītības ministrs Ķīlis atbilstoši parunai par jauno slotu izziņojis – izglītībā būs pamatīgas reformas, izraisot spēcīgu sabiedrības polarizāciju. Mēs, vecāki varam justies kā sivēntiņš Nif-nif savā salmu būdiņā, kad ļaunais vilks gatavs to aizpūst. Lai arī, nenoliegsim, būdiņa ir salmu, nestabila un netur siltumu, tomēr patvērums. Esam nobijušies! Skatāmies uz savām salmu sienām, un ir tik žēli un bailīgi. Varbūt varam justies arī savādāk? Ir Ziemassvētku laiks, un varam domāt, ka jaunais ministrs ir Ziemassvētku vecītis, kas nes mums dāvanas. Tiesa, mēs nezinām un neviens nav īsti izskaidrojis, kas tajā reformu maisā iekšā. Bet nekas! Mēs varam iedomāties, ka tur ir viss, ko vēlamies! Tā kā Nif-nifam būt ir ļoti bailīgi, šobrīd izvēlamies būt bērni, kas gaida dāvanas un raksta Ziemassvētku vecītim vēstules. Tāpēc – rakstīsim paši, ko vēlamies no skolu reformas. Šajā blogā publicēsim pārdomas, kādu mēs vēlamies redzēt skolu mūsu bērniem.  Un gaidīsim arī citu vecāku komentārus!

Jānodrošina vieta parastā skolā arī bērniem ar mācīšanās traucējumiem un apdāvinātiem bērniem

Plašas diskusijas izraisījušajā raidījumā “Sastrēgumstunda” izglītības ministrs Roberts Ķīlis minēja skaitli, ka 30% bērnu nav spējīgi iekļauties skolā. Neesmu veikusi uzskaiti savu paziņu lokā, tomēr zinu daudzus gadījumus, kad vecāki apsver skolas vai apmācību formas maiņu rūpēs par savu bērnu veselību un mācīšanās prieku. Vienam bērnam ir disleksija, vecāki pārgāja uz mājmācību, jo satraucās, ka regulārās piezīmes par nevarēšanu lasīt atstās negatīvu iespaidu uz meitenes pašapziņu un vēlmi mācīties. Cits puisis ir apdāvināts, mācību rezultātu vērtējumā labākais savā klasē un mūzikas skolā, bet skolotāja sūdzas, ka neuzmanīgs, traucē stundas ar replikām, nemierīgs. Vecāki apjukuši, jo konsultējušies ar vairākiem ārstiem, no kuriem daži iesaka lietot spēcīgus medikamentus, bet citi iesaka izmantot saudzīgāko smilšu terapiju, kas ir ievērojami dārgāka, bet dzīves vietā nav pieejama un vecākiem arī nav tik daudz līdzekļu. Tādu stāstu ir daudz, un vai tiešām visiem nedaudz atšķirīgajiem bērniem jāpāriet uz mājmācību, specskolu vai jālieto spēcīgi medikamenti?

Manuprāt, šie gadījumi liecina, ka pašreizējā sākumskola nav spējīga pilnvērtīgi strādāt ar bērniem ar mācīšanās (disleksija, diskalkulija, UDHS, hiperaktivitāte) vai uzvedības traucējumiem, kā arī ar īpaši apdāvinātiem un talantīgiem bērniem. Rezultātā krītas šādu bērnu sekmes un motivācija mācīties.

Es vēlētos, lai sākumskolā būtu klases līdz 20 bērniem un skolotāja palīgu, jo tad bērnu loks, kas varētu iekļauties skolā, palielinātos. Skolotājiem būtu iespēja sagatavot papildus uzdevumus talantīgākajiem bērniem, kā arī veltīt īpašu uzmanību bērniem ar mācību traucējumiem. Nereti gan skolotāji, gan vecāki uzskata, ka pie bērna destruktīvās uzvedības vainojama neaudzinātība, un nesaprot, kā panākt bērnam pretim un palīdzēt viņam. Tāpēc būtu nepieciešamas metodiskās vadlīnijas sākumskolas skolotājiem, gan arī izglītojoši izdevumi vecākiem, kā strādāt ar  bērniem ar mācīšanās traucējumiem, kā arī apdāvinātiem bērniem. Šāds modelis prasītu ievērojami vairāk naudas, bet tajā pašā laikā novērstu izdevumus, kas saistīti ar specskolu nepieciešamību vai mājmācību, kā arī bērnu atstāšanu uz otru gadu un nespēju vēlāk iekļauties izglītības sistēmā.

Šis arī ir spēcīgs arguments pret skolas uzsākšanu 6 gados, jo vecāku pieredze liecina, ka problēmas saasinās tieši skolā. Bērnudārzā ir mazāks bērnu skaits uz vienu audzinātāju, kurai palīdz auklīte, kā arī cits dienas režīms, daudz laika tiek pavadīts rotaļās un svaigā gaisā, kā arī ir cita apmācību metodika. Audzinātājas bērnudārzos ir pieradušas salīdzinoši vairāk rūpēties par bērnu labsajūtu un konfliktu risināšanu.

Autors: Jana