Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Apdāvinātie bērni un kļūdainas diagnozes

Atradu ļoti labu video par ārstu, skolotāju un arī vecāku grūtībām atpazīt apdāvinātos bērnus, ko ir sagatavojusi SENG – organizācija apdāvināto emocionālo vajadzību atbalstam. Galvenās tēzes:

  • apdāvināti bērni nereti tiek uztverti kā “svešie”, jo viņi ir atšķirīgi no vienaudžiem, runā savādāk, domā par citām problēmām, nereti arī viņi paši jūtas kā “svešie” vai nesaprastie,
  • apdāvinātiem bērniem nereti kļūdaini tiek piešķirtas dažādu slimību diagnozes, piemēram, UDS, hiperaktivitāte, vai Aspergera sindroms, jo pediatriem trūkst zināšanu un laika, lai atpazītu apdāvinātību; tā vietā, lai iedziļinātos un izprastu, ārsts aizpilda standarta testu un “klasificē” bērnu kā slimu,
  • kļūdainas diagnozes rezultātā uzsākot ritalīna terapiju, vecāki un pedagogi pārstāj uzdot jautājumus un meklēt citus risinājumus bērna traucējošai uzvedībai, piemēram, novēršot garlaicību,
  • nepiemērotu un nevajadzīgu medikamentu lietošana atstāj blaknes, kā rezultātā bērnam tiek atkal doti citi medikamenti, kas novērš blaknes, bet izraisa citas blaknes,
  • nemākot strādāt ar šādiem bērniem, viņu uzvedība kļūst traucējoša; nereti apdāvināti bērni tiek uzvedības dēļ izslēgti no skolas, lai gan, nokļūstot citā, atbalstošākā skolā, ir izcilākie skolnieki,
  • nereti apdāvināto bērnu attīstība ir patiešām ir duāla – būdami ievērojami apdāvināti vienā jomā, viņiem var būt attīstības vai arī mācību traucējumi citās jomās; arī šādos gadījumos, piešķirot diagnozes, tiek aizmirsta otra puse – apdāvinātības sniegto talantu attīstīšana;
  • ir nepieciešama pedagogu, vecāku un ārstu izglītošana par apdāvinātiem bērniem, lai izprastu viņu vajadzības un atbalstītu; īpaši vecāku atbalstam ir liela nozīmē apdāvināta bērna attīstībā.
Tā pati organizācija SENG arī sagatavojusi rakstu par kļūdaino diagnosticēšanu. Rakstā ir tabula par apdāvināto bērnu stiprajām pusēm, kas var tikt pārprastas un uztvertas kā problēmas.

Sagatavoja: Jana 

Advertisements


1 komentārs

2. klase – darba burtnīcas ir, mācību grāmatā teorijas nav, bet mācībprieks zūd

Mans dēls mācās otrajā klasē. Mācāmies no grāmatām “Ar gudru ziņu”. Droši vien nevienam vairs nav jaunums, ka grāmatās un darba burtnīcās ir gan gramatiskas, gan tehniskas kļūdas. Matemātikā ir gadījušies tādi uzdevumi, kuri viennozīmīgi neatbilst otrajai klasei. Pie tā jau būtu pieraduši. Bet mācību programma, manuprāt, pirmkārt, ir haotiska — vienā mācību stundā ātri izskrien cauri jaunai vielai, daži mājas darbi, un viss, ķeras klāt jau nākamajai vielai. Turklāt tas notiek vienlaikus visos priekšmetos. Otrkārt — neapdomāti neadekvāta. Mācību vielas ir neatbilstošas bērnu vecumam. Otrajā klasē pirmajā pusgadā sāk mācīt reizrēķinu, dalīšanu, ģeometriju, astronomiju, ģeogrāfiju. Otro pusgadu jau sākam ar to, ka viss reizrēķins no galvas jau jāmācās, bet latviešu valodā jau sāk mācīt gramatikas likumus. Tas taču nav normāli!!! Bērni nav datori, kurā var atvērt jaunu failu, ierakstīt jaunu vienu un saglabāt to. No bērniem prasa daudz par daudz. Man ir iespēja bērnam daudz palīdzēt, jo strādāju mājās, citreiz pat visu dienu līdz vakaram pēc skolas mācāmies. Bet kā tiek galā tie vecāki, kas mājās vēlu pēc darba pārnāk? Treškārt, mācību grāmatā nav teorijas. Piemēram, pirmajā klasē — nav pat alfabēts. Ja bērns kavē mācības, piemēram, slimības dēļ, vecākiem mājās nokavēto teorētisko daļu nav iespējams apgūt kopā ar bērnu, jo tās mācību grāmatā vienkārši nav, un tas nav nedz normāli, nedz arī pieņemami. Šogad reizrēķins skolotājai bija pašai jākopē un jāizdala. Un tad mums bija speciāli jāpērk burtnīcas „Špiks”, kurai uz vāka ir gan reizrēķins, gan latviešu valodas teorija, kuru cena ievērojami atšķiras no parastajām burtnīcām — gandrīz četrkārši. Vai tad par mācību grāmatām un darba burtnīcām netika gana naudas iztērēts, lai šī teorija tajās būtu ietverta? Mācību grāmata pēc manām domām patiesībā nav vajadzīga, jo lielākoties mācībām izmanto darba burtnīcu un vingrinies!

Un tas, ka obligāti bērnudārzā jāmācās jau no 6 gadiem, skolā ienākot 1. septembrī 1. klasē jāmāk jau lasīt un matemātiskās darbības jau 1. desmitā — vai tas nebija apzināti izdomāts, klusiņām iepriekš sagatavot “augsni”, lai pārietu uz 11 klašu izglītību, 1. klasi it kā pārceļot uz bērnudārziem un pārējo saspiest nenormālā ātrumā bērnu galvās — nepārdomāti saspiest? Varbūt arī kādā jautājumā kļūdos, varbūt saku to, kas visiem jau sen zināms, bet man ir apnicis klusējot skatīties uz savu bērnu, kā viņam jau tik agri tiek apslāpēta vēlme mācīties, jo uzkrauts ir vienkārši nenormāli daudz un neloģiskā haosā. Viņam zūd prieks mācīties.

Arī skolotājām skolās tagad ir citāda attieksme pret skolu, mācībām un skolēniem. Nesākšu stāstīt, ka „ manā laikā tā nebija”. Bet mani šokē, ka pagarinātās grupas skolotāja uz bērna lūgumu palīdzēt izprast mājasdarbu var atbildēt „Rēķini mājās, es šeit esmu tikai tāpēc, lai jūs pieskatītu”. Viņas vairs „neparko neatbild, nekas nav jāorganizē, un, nedod Dievs, kaut ko izdarīs vairāk, nekā pienākas”. Es jau saprotu, ka daudz runā par algām, slodzi — gribētos daudz piebilst par vienas slodzes „noslodzi” jeb darba apjomu, algu līmeni Latvijā kopumā, par darbu vienlīdzību utt., bet nevēlos nevienu aizvainot. Es novērtēju to skolotāju ieguldījumu mūsu bērnu izglītībā, kas patiesi to dara no sirds, mīlot arī mūsu bērnus. Bet algas un citi blakus apstākļi (piemēram, skolu iekšējā politika, skolotāju savstarpējās attiecības utml.) nav attaisnojums un nedrīkst būt par iemeslu atteikt skolēnam palīdzību, vai palīdzēt skolēnam vienkāršā skolā notiekošā sadzīviskā situācijā. Mēs bieži dzirdam cilvēkus sakām „ja nepatīk, nedari to”, piedodiet, bet tā ir dzīves patiesība. Mēs paši izvēlamies to, ko darām un kā pelnām iztiku!

Autore: Agnese Ruska


2 komentāri

Kur paliek nauda izglītībai?

Turpinot rakņāties datos par izglītības kvalitāti, mūsu uzmanību saistīja grafiks, kurā Latvija izskatās ļoti slikti – proti, 2009./10. mācību gadā Latvija skolotāju darba samaksa, attiecināta pret iekšzemes kopproduktu (IKP) uz  vienu iedzīvotāju, ir viszemākā, skatīt 1. attēlu.

Skolotāju algas attiecībā pret IKP uz vienu iedzīvotāju. ISCED 1: sākumskola; ISCED 2: pamatskola. ISCED 3: vidējās izglītības posms

Avots: Teachers’ and School Heads’ Salaries and Allowances in Europe, 2009/10, 9. lappuse, Eurydice.

Kā varētu skaidrot šīs atšķirības?

Salīdzinot izglītībai atvēlētās finanses procentos no IKP, Latvija īpaši neizceļas – 2008. gadā tika atvēlēti  5,71%, un, vismaz ja var ticēt V.Dombrovskim, tad šī proporcija nesamazinājās arī krīzes periodā, skatīt 2. attēlu. 

Arī skolotāju skaita ziņā uz vienu skolēnu un klašu izmēra ziņā Latvija nav tik īpaša, lai izskaidrotu, kāpēc skolotāju atalgojums, proporcionāli IKP uz iedzīvotāju, ir tik zems, skatīt 3. un 4.attēlus.

Tātad – izglītībā Latvijas valstī iegulda salīdzinoši daudz līdzekļu, bet ir skaidrs, ka līdz skolotājiem tie nenonāk, bet tiek tērēti citiem pasākumiem. Kam? Skolu remontiem? Administratīvajiem izdevumiem? IZM diskusijā 14. decembrī IZ ministrs R.Ķīlis aicināja uz nākošo diskusiju ar priekšlikumiem, kas skolās ir lieks, no kā atteikties. Pirms to apspriežam, svarīgi būtu saprast, kas mūsu izglītībā ir tik dārgs. Vai varam to vispār atļauties?

Tāpēc mēs, vecāki, uzskatām, ka vispirms jāveic izglītības izdevumu audits, lai noskaidrotu, kas ir tās apzeltītās maliņas, par ko maksājam ar saviem nodokļiem. Diemžēl internetā publicētajos avotos neatradām nevienu Latvijas izglītības izdevumu analīzi, bet IZM publicētais budžets nenosedz visus izdevumus izglītībā, kā arī ir pietiekoši samežģīts, lai būtu grūti interpretējams. Diemžēl,  necaurspīdīgs un grūti saprotams budžets parasti ir oāze valsts līdzekļu izsaimniekošanai.

2010. gadā tika veikts Funkciju audits par izglītības iestāžu uzraudzību, kurā identificēti būtiski trūkumi pārvaldē, funkciju neskaidrība, un secināts “Kopumā var pieņemt, ka izglītības iestādes administratīvā darba apjoms varētu samazināties par 60%”. Droši vien, ka tur arī paliek daļa no izglītībā ieguldītās naudas. Vai mēs par to gribam maksāt?

Apsveicot Izglītības un zinātnes ministra  Roberta Ķīļa ieceri sākt ar IZM reorganizāciju, iesakām kā vienu no uzdevumiem noteikt sabiedrībai saprotama izglītības kopējā budžeta izveidošanu, izvērtēšanu un publicēšanu. Esam pieredzējuši daudzas ārišķības à la reformas. Šoreiz vēlamies piedzīvot uzlabojumu meklējumus pēc būtības, kas prasa rūpīgu esošās sistēmas analīzi, vājo posmu identificēšanu, stipro pušu apzināšanu, un tikai tad jaunu priekšlikumu ģenerēšanu. Un – esošās sistēmas analīzi nevar veikt bez datiem!

 Vecāki par izglītību

Papildinājums 1: IZM un arī LIZDA savā argumentācijā par skolotāju skaitu attiecību izmanto citus skaitļus (2009./10. gadā 229 tūkstoši skolēnu un 28,8 tūkstoši pedagogu). Šos skaitļus NEVAR izmantot, lai salīdzinātu ar citām valstīm, jo salīdzināt var tikai pēc vienotas metodikas iegūtus datus; tāpēc salīdzinājumam ar citām valstīm jāizmanto EUROSTAT dati, kas aprēķināti pēc vienotas metodikas.

Papildinājums 2: Šī raksta gaismā ministra R.Ķīļa iecere reorganizēt un samazināt ministriju, par ko viņš stāsta arī videoblogā, ir apsveicama! Tā ir drosmīga, izlēmīga, bet izglītības sistēmas administrācijā nepopulāra rīcība.

Papildinājums 3: Statistikas faniem – te skaista Eirostat statistika, salīdzinot ar citām valstīm, no CSB