Dzirdētais par cenzūru mācību grāmatām mani satrauc. Iespējams, tāpēc, ka mans dumpīgā jaunā cilvēka periods iekrita PSRS sabrukšanas posmā. Mani kaitināja padomju cenzūra – proti, kāda pareiza persona piesavinās manas tiesības man pašai lemt un kritiski vērtēt rakstīto tekstu, filmu vai gleznu.
VISC gan šo cenzūru ievij cēlā mērķī “jāvērtē atbilstība skolēnu vecumposmam”. Jā, kā trīs bērnu mamma bērnu vecumposma ievērošanai es varu piekrist. Es bērnus baroju atbilstoši vecumposmam. Līdz pusgadam zīdīju, vēlāk putriņas, gaļu un burkānus tad, kad var sakost. Kā ar garīgo barību?
Jautājums, kāpēc mēs vispār lasām? Skatāmies filmas? Protams, literatūrai un mākslai ir izklaidējošā funkcija, bet – daudz vairāk – tos darbus, kurus augsti vērtējam, lasām vai skatāmies tāpēc, ka tie runā par mums aktuālām tēmām mums saprotamā valodā.
Nedomāju, ka bērni kļūst agresīvi tikai grāmatu vai filmu iespaidā. Ir otrādi, agresīvas filmas izvēlas bērni, kuros mīt agresija un viņi mēģina tādējādi ar to tikt galā. Jā, filmas to arī uzkurina, tomēr primāras ir paša bērna sajūtas PIRMS izvēles. Retais turpinās lasīt grāmatu, ja nejutīs rezonansi pats ar savām emocijām. Arī bērni nelasa viņiem garlaicīgas grāmatas. Tāpēc literatūra, filmas un māksla ir lieliska iespēja uzsākt ar bērnu sarunu. Redzot, kādu literatūru vai filmas viņš izvēlas, varu saprast, kas notiek viņa dvēselē, un palīdzēt viņam, apspriežot redzēto vai lasīto. Tā ir arī iespēja attīstīt kritisko domāšanu – kritiski vērtēt faktus, dzirdēto, lasīto, veidojot pret to savu attieksmi.
Es saprotu, ka izsvīrojot “baltos pulverīšus”, “iedzersim”, “pašnāvību” un “pirdienus” mēs vēlamies bērnus pasargāt. No kā? No emocijām! Bet, ja teksts rezonē ar bērna emocijām, tas nozīmē, ka emocijas jau bērnā ir. Tā vietā, lai uzsāktu sarunu, apzinātos un nosauktu emocijas un problēmas vārdā, mēs mēģinām ignorēt, izlikties, ka nav. Narkotiku atkarība ir veids, kā cilvēks aizmūk no savām sliktajām emocijām, prom no problēmas, neticot saviem spēkiem to atrisināt. Nosvītrojot “balto pulverīti” mēs darām to pašu – mēs izliekamies, ka šādu emociju un problēmu nav, un mēs neesam gatavi par tām runāt ar bērnu. Lai gan nevienam nav noslēpums, ka daļa atkarīgo ar narkotikām iepazīstas tieši pusaudža gados. Patiesībā, izvēlamies tieši tādu pašu taktiku, kā atkarīgie.
Nepārprotiet – es nedomāju, ka bērniem skolas solā vajadzētu atklāt pilnīgi visu literatūras daudzpusību. Līdz Dekameronam, Lēdijas Čaterlejas mīļākajam, vai Sodomai un Gomorai vēl jāpaaugas. Tomēr – lai arī radoši, rakstnieki nav traki. Neesmu vēl lasījusi nevienu grāmatu, kur viena nodaļa būtu veltīta pieaugušai sievietei, bet nākošā nodaļa –bērnam. Tāpēc, ja atzīstam, ka pats darbs ir piemērots bērna vecumposmam, tad kāpēc pēkšņi izrādās, ka atsevišķas frāzes nav?
Gundegas Repšes “Alvas kliedziens” uzrunāja manu jaunību. Es tajā atpazinu sevi, savas emocijas, savu laiku. Manuprāt, tas ir spēcīgākais jaunākās latviešu literatūras “pārstāvis”, kas nonācis manās rokās. Es priecātos, ja mani bērni to lasītu, viņi redzētu mani. Kāpēc kāds cenzors var iedomāties, ka viņš manus bērnus māk uzrunāt pareizāk par Repši?
Jana
Vecāki par izglītību 