Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Vienādas iespējas visiem bērniem atbilstoši viņa vajadzībām

Reiz kādā Rīgas skolā pirms diviem desmitiem gadu kādā klasē mācījās zēns, kam diktātos klases audzinātāja sēdēja blakus, pa zilbēm diktējot uzdoto, lēni un pacietīgi. Pārējie 35 skolēni zināja, ka puisim ir grūtības latviešu valodā, un viņa mamma ļoti lūgusi skolotājai zēnam palīdzēt, nevis viņu atstumt. Neviens nebrīnījās un neiebilda. Šodien puisis ir ārsts. Šodien to, kā strādāja atsaucīgā skolotāja pirms 20 gadiem, sauktu par iekļaujošo izglītību.

Lai gan tikai nesen iepazīts vārds, termins “iekļaujošā izglītība” nākotnē tiks lietots biežāk, pieaugot mūsu zināšanām par bērnu speciālajām vajadzībām, it īpaši par vajadzībām, kas nav uzreiz pamanāmas. Ikviens no mums saprot, ko nozīmē bērns ar fiziskiem traucējumiem, piemēram, kustību traucējumiem vai vājredzību, bet ir arī vajadzības, kas nav uzreiz pamanāmas. Tie ir  mācīšanās traucējumi. Ja bērns ar normālām spējām negaidīti vāji apgūst kādu iemaņu, piemēram, lasīšanu, kas ar laiku kavē arī citu iemaņu apgūšanu, tad var runāt par mācīšanās traucējumiem. Parasti šķiet, ka bērnu ar speciālām vajadzībām ir ļoti maz, jo Latvijā viņi tradicionāli netiek atpazīti. Citu valstu pētījumi un pedagoģiskā pieredze liecina, ka tikai skolēnu ar mācīšanās traucējumiem vien ir kādi –13-14%. Diemžēl viņi skolās vairumā gadījumu nesaņem nepieciešamo pedagoģisko palīdzību, jo mūsu valstī tikai skaitās, ka tikai 4,9%skolēnu ir speciālās vajadzības.

Vairums Eiropas valstu savā izglītības sistēmā vadās pēc 1994. gadā starpvalstu konferencē pieņemtās Salamankas deklarācijas par iekļaujošo izglītību, kas uzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz izglītību, neskatoties uz to, vai nepieciešams ilglaicīgs vai īslaicīgs atbalsts mācību mērķu sasniegšanai. Deklarācija uzsver arī to, ka bērniem ir tiesības spēlēties un socializēties kopā. Arī Latvijas izglītības nozares ierēdņi ir regulāri piedalījušies konferencēs un vietēju un starptautisku dokumentu izstrādē, kas atbalsta iekļaujošās izglītības attīstību[1], un tā vismaz formāli ir viens no Latvijas izglītības principiem. Diemžēl Latvijā tradicionāli ir spēcīga segregētā izglītība – tā ir izglītība, kad skolēns ar speciālām vajadzībām mācās atsevišķā mācību iestādē vai klasē. Tātad – kas notiek patiesībā?

Patiesība ir visai neglīta – segregētā izglītība Latvijā joprojām pastāv un pat turpina  pieaugt (skatīt attēlu).Image

Samazinoties kopējam audzēkņu skaitam skolās, straujāk krītas vispārizglītojošo skolu audzēkņu skaits, bet speciālo skolu audzēkņu skaits piedzīvo mazāku kritumu. Gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), gan Pasaules banka ir kritizējušas[2] Latvijas pārmērīgi lielo speciālās izglītības budžetu, kas  sasniedz salīdzinoši nelielu daļu bērnu, un mūsu izglītības sistēmas segregēto raksturu, nošķirot bērnus ar speciālām vajadzībām no viņu ģimenēm speciālo skolu internātos un liedzot iespējas pilnvērtīgi socializēties, apmeklējot sev tuvāko vispārizglītojošo skolu. Rezultātā – ejam pretējā virzienā tiem mērķiem, ko kopā ar citām Eiropas valstīm esam noteikuši. Turklāt – bērns speciālajā internātskolā valstij izmaksā krietni dārgāk kā skolā, kas atrodas vistuvāk viņa dzīvesvietai.

Otra problēma līdzās speciālās izglītības pieejamībai galvenokārt segregētās skolās ir nelielais skolēnu skaits, kas saņem speciālās izglītības pakalpojumus. Latvijā tiek atpazīts niecīgs bērnu skaits ar speciālāmvajadzībām: kopumā nepilni 5% no visu skolēnu skaita jeb 9057 skolēnu. Tikai trešā daļa no tiem mācās vispārizglītojošās skolās speciālajās vai iekļaujošās klasēs[3]. Lietuvā audzēkņi ar speciālām vajadzībām ir nepilni 12% no skolēnu kopskaita, un lielākā daļa (10,8% no skolēnu kopskaita) mācās vispārizglītojošās skolās. Interesanti, kā mūsu kaimiņiem tas izdevies? Nevajadzētu domāt, ka latviešu skolēniem ir mazāk speciālo vajadzību kā citu valstu skolēniem; mēs vienkārši tās sliktāk atpazīstam un nodrošinām nepieciešamo atbalstu krietni mazākam skaitam skolēnu, nekā tam daudzumam, kam tas ir objektīvi vajadzīgs.Var uzskatīt, ka speciālo vajadzību neatpazīšana vai apzināta ignorēšana ir viens no būtiskiem cēloņiem vairākām citām problēmām Latvijas izglītības sistēmā: Latvijā ir liels otrgadnieku procents vispārējās izglītības skolās (11%[4]) un augsts skolas “pametēju” īpatsvars – 13,4%[5]. Bet tās nav vienīgās sekas – mūsu izglītības sistēma iznieko ļoti daudzus spējīgus skolēnus visās vecuma grupās, jo, nesaņemot tiem nepieciešamo atbalstu, daudzi skolēni ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem nevar pilnībā realizēt savu potenciālu un vairmā gadījumu ir spiesti dzīvot savu zemāko, ne augstāko, spēju līmenī.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija sasaukusi iekļaujošās izglītības ekspertu darba grupu Valdības rīcības plāna reformu izstrādei, kurā arī piedalāmies, un ļoti ceram, ka šīs darba grupas rezultātā ar kopīgiem spēkiem izdosies pārraut nepatīkamo tendenci. Lai gan – tieši šajā laikā, kad Valdības rīcības plāns paredz veicināt iekļaujošo izglītību un saglabāt mazās skolas, Saldus novads nāk klajā ar plāniem līdzekļu optimizācijas vārdā slēgt vispārizglītojošo skolu “Kurzemīte”, kuras 120 audzēkņu pulkā ceturtā daļa ir bērni ar speciālām vajadzībām. Slēdzot šo skolu, daļai bērnu tiek piedāvāta vai nu internātskola prom no ģimenes vai arī speciālās internātskolas. Šādi lēmumi, kas liedz skolēniem mācīties maksimāli tuvu savai dzīvesvietai un ģimenei, izmaksājot valstij ļoti dārgās speciālo un arī parasto internātskolu vietas, tikai turpinās attēlā redzamo bīstamo segregācijas tendenci.

Uzskatām, ka vienlīdzīgas iespējas izglītībā, nodrošinot katram bērnam ar vienādām vajadzībām vienādu valsts finansējumu un izglītības pakalpojumu, ir izdevīgas ikvienam bērnam un viņa vecākiem. Pirmkārt, bērnu ar speciālām vajadzībām ir daudz  – tās ir katram sestajam septītajam bērnam – daudz vairāk, nekā uzrāda Latvijas izglītības oficiālā statistika. Otrkārt, vairums speciālo vajadzību neietekmē skolēna intelektu – viņi spēj apgūt to pašu standarta programmu, ko viņu vienaudži, un tiekties uz tādiem pašiem akadēmiskiem sasniegumiem. Nenodrošinot pedagoģisko atbalstu un regulārus atbalsta pasākumus, skolēni ar speciālām vajadzībām tiek diskriminēti un nepamatoti bieži „atsijāti” no vispārējās izglītības, īpaši vidējā un vidusskolas posmā. Turpretim iekļaujošā skola atpazīs un atbalstīs bērnu arī ar tādām vajadzībām, kas nav uzreiz acīmredzamas.

Un – nobeigumā – gribam citēt vienu no pasaules ģēnijiem, Einšteinu (kuram esot bijusi  izteikta disleksija) “Ja zivs tiks vērtēta pēc tās spējas uzrāpties kokā, tad viņa tā arī nodzīvos savu dzīvi domādama, ka ir neglābjami stulba”. Mēs vēlamies tādu skolu, kas palīdz bērnam atklāt to, ko viņš var izdarīt, nevis soda par to, ko viņš nevar. Latvija vēl tikai gaida savu Einšteinu – cilvēku, kuram neskatoties uz savām speciālajām vajadzībām, būs izdevies veiksmīgi realizēt sevi izglītībā un profesijā, pateicoties profesionālai un pēctecīgai pedagoģiskai palīdzībai gan skolā, gan augstskolā.

 Autores: 


[2]Pasaules bankas ziņojums: Report No. 56747-LV, Latvia, From Exuberance to Prudence, A Public Expenditure Review of Government Administration and the Social Sectors, Vol. 1: Overview and Summary, 2010, Europe and Central Asia Regional Office Human Development Department, https://openknowledge.worldbank.org/handle/10986/3008

[3]Avots: SNE Country Data 2010, http://www.european-agency.org

[4]Skolu psihologu asociācijas pētījums: 80% no skolēniem ar nesekmīgām atzīmēm ir normāls intelekts.

Advertisements


5 komentāri

Kapteiņa Granta bērni. Pārdomas pirms vecāku foruma

Pirmā ziņa – #vecākuforums top un drīzumā nāks klajā oficiāls paziņojums. Tāpēc – gaidiet! Ir vairākas vecāku organizācijas, kas to gatavo un aktīvi darbojas, tāpēc pagaidām neko neteikšu, lai oficiālais paziņojums būtu kopīgs.

Pārdomas radās pēc līdzdalības vakardienas diskusijā ZRP kongresā par vecāku lomu izglītībā, ko vadīja izglītības ministrs R. Ķīlis. Diskusijā  piedalījās  vairākas vecāku organizācijas (mēs – “Vecāki par izglītību”, “Latvijas vecāku kustība”, “Viens otram” un “Nauda seko”), izglītības eksperti, un arī psihoterapeits (kā izrādījās, psihoterapeits ir vajadzīgs izglītības diskusijās :)).

Pirmajā brīdī, kad mūs ielūdza, es apmulsu, jo esam tipiska NVO, kas lobējam savas intereses (par kvalitatīvu izglītību Latvijas bērniem). Nebiju dzirdējusi, ka NVO piedalās partiju kongresos, bet – no otras puses – vislabākais veids, kā NVO panākt savu mērķi, ir – to skaidrot, un šāda diskusija ir iespēja! Jā, diskusija man patika, un – ja mani nākošreiz ielūgs, atsaukšos un ieteikšu arī pārejām NVO to darīt – jo no labi organizētām diskusijām un iespējas skaidrot savu nostāju citiem mēs esam tikai ieguvēji.

Tomēr man radās pārdomas par izglītības mērķiem un arī  par riskiem Latvijas vecāku forumā.

Pirmkārt. Diskusijas laikā tika rīkota ekspresaptauja, kādi pasākumi nepieciešami izglītības sistēmā. Lielākā diskusijas klausītāju zālē atbalstīja nepieciešamību panākt sabiedrības vienošanos par izglītības mērķiem, un tikai 10% uzskatīja, ka jāsāk ar vecāku lomas palielināšanu. Tas mani pārsteidza, jo izglītības teorētiķi apstiprinās, ka vislabākie panākumi izglītībā ir, ja skolotāji, vecāki un bērni sadarbojas kā līdzvērtīgi partneri (trīsstūris skolotājs – bērns – vecāks). Lai arī šo teoriju neviens nenoliedz, rīcībā tas acīmedzami netiek ievērots.

Otrkārt, mēs kā sabiedrība nemaz tik ātri nevienosimies par izglītības mērķiem, jo mums katram ir savi uzskati, un neviens no mums nav gatavs piekāpties. Mums katram ir sava pieredze, kas mūs veidojusi, un tāpēc visai atšķirīgs priekšstats, kāda ir idealā skola. Protams, lozungu līmenī mēs varam vienoties par principiem:

  • vienlīdzīgas izglītošanās iespējas visiem bērniem, neatkarīgi no sociālās izcelsmes,  dabas dotajām stiprajām un vājajām pusēm, nacionalitātes,
  • bērnu sagatavošana dzīvei apstākļos, par ko mums pašiem nav nekāda priekšstata (dilemmma, ko 17. gs. formulēja viens no pedagoģijas zinātnes pamatlicējiem Jans Komenskis),
  • mācīt pamatiemaņas matemātikā un lasīšanā, problēmu risināšanā, turpmākā pašizglītošanā,
  • veidot sociāli atbildīgu pilsoni, kas gatavs strādāt, un audzināt savus bērnus.

Brīdī, kad sākam runāt, kā sasniegt šos mērķus, un cik tuvu esam tiem šobrīd – sākam strīdēties un nesaprasties. Ko nozīmē vienlīdzīgas iespējas?

Bet varbūt nevajag visiem domāt vienādi? Lielākajās pilsētas var saprātīgi dažādot  skolu piedāvājumu, atbilstoši katra pārliecībai un uzskatiem. Tas nav risinājums Latvijas mazajām pilsētām laukiem, jo vecāki var izvēlēties tikai vienu skolu. Vai kaut kā “jāiedabū” tiesības uz atsķirīgu pieeju katrā skolā? Vai arī – jāveido tik kvalitatīvs piedāvājums, ka vecāki būtu ar mieru savus uzskatus mainīt. Vismaz tāda ir mana personīgā pieredze – redzot, kā laba skola strādā ikdienā, esi ar mieru tai pieskaņoties, lai arī sākotnēji ne viss šķita saprotams.

Treškārt, jebkura saruna par izglītību draud pārvērsties psihoterpijas seansā, kur mēs runājam par savām traumām (jā, jā, tāpēc arī psihoterapeita klātbūtne :)). Skolotāji runā ar aizvainojumu par necieņu, ko piedzīvojuši, visticamāk, no konkrēta vecāka X, kas nekaunīgi apstrīdējis skolotāja profesionalitāti, kā arī no ilgstošas valstiskas nenovērtēšanas atalgojuma ziņā. Vecāki runā ar aizvainojumu par pazemojumu, ko, visticamāk, viņam bērnībā vai viņa bērnam izraisījis konkrēts skolotājs Y, kā arī no ilgstošas vecāku viedokļa ignorēšanas skolā, pašvaldībā, valstī. Un vēl klāt var pievienot  ierēdņa aizvainojumu, kas ilgstoši ir centies kaut ko mainīt, bet centieni ir apsīkuši cīņā ar iesīkstējušu sistēmu un uzskatiem. Rezultātā ierēdnis vairs neredz izglītības sistēmu kā vienotu organismu, bet gan tikai MK noteikumu nummurus, paragrāfus, labojumus, un tam visam pāri – ierobežojumus, ierobežojumus, ierobežojumus.  Tomēr – jebkurā konfliktā, jebkurā problēmā – aizvainojums nav labs padomdevējs! Ir jātiek tam pāri, lai turpmākā sadarbība kļūtu konstruktīva.

No vienas puses, IZM paudusi vēlmi pēc vienotas vecāku balss, ko var saprast. Ar vienu cilvēku vieglāk runāt. Bet – tikpat dažādas, kā sabiedrība, ir arī vecāku NVO. Tāpēc atrast ilgtspējīgu modeli, kā sadarboties un kā panākt, lai visi jūtas iesaistīti un pārstāvēti, nemaz nebūs viegli, un – vismaz – ne ātri. Viens no demokrātijas lielākajiem mīnusiem ir laika patēriņš, demokrātiski vienojoties par risinājumiem. Neskatoties uz to, mums ir visas iespējas tieši šobrīd. Piedaloties IZM darba grupā par iekļaujošo izglītību, man ir sajūta, ka esmu pieaicināta, lai varētu līdzdarboties, nevis ķeksīša ievilkšanai. Gan šī diskusija ZRP forumā, gan arī iepriekšējās diskusijas liecina, ka arī politiķu attieksme mainās – un ir daudz vieglāk organizēties viedokļa paušanai, ja kāds vēlas uzklausīt.  Vispār, kā jau parasti. Ierobežojumu un risku ir daudz, bet cerību un iespēju – tikpat. Atliek tikai izmantot tās kā ceļavēju, lai cītīgi kuģotu tālāk, gudri apejot šķēršļus.

Izlasot Pasi Sālberga izglītības bestselleru “Finnish lessons”, mana lielākā mācība – somi veidoja savu sistēmu,  gāja savu ceļu, kā mērķi izvirzot vienu – vienlīdzīgas izglītības iespējas visiem bērniem. Vienlīdzība pāri visam. Un – somi investēja izglītībā. Jā – dzirdu – mums nav naudas, bet – salīdzinot Latvijas ieguldījumu izglītībā %  no IKP, arī mēs nemaz tik slikti neizskatāmies uz citu valstu fona, jautājums, cik labi šī nauda tiek izmantota. Šobrīd somu izglītības sistēma tiek izcelta kā viena no labākajām pasaulē, pārējo valstu izglītības eksperti to cītīgi studē. Diez vai izdosies to vienkārši pārnest uz Latviju, jo mēs neesam somi. Bet – varbūt mums arī izdosies, ja meklēsim savu ceļu, vien kā 37 paralēli izvirzot to pašu mērķi – vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem atbilstoši viņa vajadzībām?

Jana