Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Jaunu cilvēku tiesības uz izvēli un ar to saistītā atbildība

Uzrakstīt par jauno cilvēku tiesībām uz izvēli vēlējos pēc Pavļuta iedvesmojošās runas noskatīšanās TedXRiga … It īpaši tāpēc, ka, pretēji Pavļuta argumentam, ka vecāki nav zinošāki par pašiem jaunajiem cilvēkiem paredzēt nākotnes ienesīgākās un nodrošinātākās profesijas, Labklājības ministrija apgalvo, ka vecāku spiediens un stereotipi ir tie, kas nosaka bērnu izvēli. Ikdienas steiga aizskaloja manu apņēmību, bet nule vairākas diskusijas to atkal atjaunoja. Savā tviterupē manīju sarunas, vai fiziķa profesija ir gana droša. Kāda pasniedzēja man stāstīja par savu audzēkni, studenti, kam vecāki neļāva turpināt studijas maģistrantūrā fizikā, bet solīja finansiāli atbalstīt tikai tad, ja studēs matemātiku.

Es negribu apcerēt vecāku dabisko ietekmi uz bērnu interesēm. Iepriecināta par sava piecgadīgā dēlēna spēju iegaumēt vārdu “sarkanā vairogblakts”, es viņam sarunāju ekskursiju uz bioloģijas laboratoriju pie savām kolēģēm, pētniecēm. Protams, ne visi vecāki var atļauties bērnam izrādīt bioloģijas laboratoriju. Pazīstamās latviešu dziedātājas Elīnas Garančas māte ņēmusi mazo Elīnu līdzi uz savu darbu Operā. Manas kaimiņienes dēlēns vasarā dzīvojas pa kulinārijas cehu. Proti, katrs vecāks iepazīstina savu bērnu ar savu profesiju savu iespēju robežās, vai nu atbildot bērna interesei, vai arī ņemot līdzi savās gaitās. Ja manam bērnam radīsies interese par mūziku, es arī centīšos to atbalstīt, lai gan manas iespējas ir mazākas kā mūziķu ģimenē. Tas ir dabiski, ka veidojas ģimeņu dinastijas, jo bērni agri iepazīstas ar vecāku profesijām. Vecākiem ir vieglāk atbalstīt bērnu interesi tajās jomās, kur paši labi orientējas. Vēl jo vairāk, ja, apstākļu spiesti, ņem līdzi savus bērnus uz savu darbu, kur bērns pierod un “iesūc” sevī šo vidi tik ļoti, ka izvēlas to pašu profesiju.

Par šādu ietekmi es negribu rakstīt, jo tā ir lietu dabiskā kārtība. Mēs katrs ietekmējam sava bērna personību, intereses, iespējas, un mēs katrs rīkojamies savu iespēju robežās. Tas ir dabiski, un tas ir normāli.

Nedabiski un nenormāli ir kas cits – tas, ka vecāki mēģina ar varu koriģēt savu bērnu izvēli. Mūsdienās. Pārskatot savu draugu loku, lielākā daļa savu profesiju ir izvēlējušies paši. Vai man ir ļoti īpašs draugu un paziņu loks, vai arī – kaut kas divdesmit gados ir mainījies tik ļoti, ka paši baudījuši izvēles tiesības, vecāki vairs nevēlas tās dot saviem bērniem?

Kāpēc?

Šogad, vadot nodarbības vidusskolēniem nometnē “Alfa”, pajautāju, kas viņiem šodienas skolā patīk, un ko viņi vēlētos mainīt. Mani pārsteidza, ka daudzi vēlējās lielāku brīvību priekšmetu izvēlē, nosakot tikai atsevišķus obligātos priekšmetus. Uz manu iebildumu, ka pirms pārdesmit gadiem tāda iespēja bija, un toreizējā izglītības sistēma tika vainota, ka dažkārt skolēni nebija izvēlējušies savai tālākajai izglītībai nepieciešamu priekšmetu, viena meitene atbildēja vienkārši: katram ir jāatbild pašam par savu izvēli. Tiesības uz izvēli uzliek arī atbildību par izvēli. Gan es, gan vidusskolēni vienojāmies, ka nepieciešamība studijas atlikt uz gadu un apgūt laikus neapgūtos priekšmetus nav pasaules gals vai traģēdija, un nav iemesls, lai iegrožotu izvēles tiesības citiem.

Tātad – arī paši jaunieši vēlas lielāku izvēli, tomēr – ne visi vecāki to vēlas dot. Un, diemžēl, analizējot iemeslus, man jāsaka: vairumā gadījumi tie ir egoistiski, un personiski.

Pirmkārt, tās ir bailes no nezināmā. Piemēram, mani pārsteidza tieši diskusijas par to, vai fiziķu profesija ir laba, bet – jā, es aizmirstu piebilst, ka pati nāku no fiziķu ģimenes. Viens no maniem jaunākajiem radiniekiem izvēlējās studēt fiziku, un radu lokā apspriedām, ka gana cienījama izvēle, fiziķis jau darbu vienmēr atradīs. Tāda fundamentāla profesija. Pazīstamais vienmēr ir drošāks!

Mans kolēģis, inženieris bažījās par sava dēla izvēli studēt komunikāciju zinātni, jo diez vai tā nodrošinot iztiku. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mans paziņa reklāmists,  kas ir gana pārticis cilvēks, būtu glaimots par šādu savas meitas izvēli. Proti: mūsu patika vai nepatika pret kādu profesiju nav objektīva, bet gan saistīta ar mūsu pieredzi un zināšanu līmeni. Jo mazāka pieredze, jo nedrošāk. Vai, dažreiz pretēji – jo labāk mēs esam iepazinuši kādas profesijas rūgto garozu, jo vairāk gribam bērnu no tās pasargāt.

Tai pašā laikā – tās ir subjektīvas, dziļi personiskas sajūtas, jo mēs neesam gaišreģi, un nevarēsim pasargāt bērnus no visam rūgtajām garozām. Tāpat nevaram prognozēt, kuras nākotnes profesijas būs tās saldākās, jo daļa nemaz nav zināmas (tāpat, kā mūsu skolas gados nebija ne vides konsultantu, ne IT projektu vadītāju, ne datordizaineru).

Vai varbūt dažreiz vilšanās par savu izvēļu sekām ir tik liela, ka vēlamies bērnus no tām pasargāt? Vai arī – egoistiski, bet tomēr – ceram, ka bērns realizēs tos mūsu sapņus, ko paši neuzdrošinājāmies?

Vai arī – cenšamies sevi pasargāt no iespējas, ka bērns nespēs sevi uzturēt? Tomēr vēlos atgriezties pie vidusskolnieces teiktā – izvēles tiesības ir saistītas ar atbildību par izvēlēm. Vecākiem nav jābūt atbildīgiem par savu pieaugušo un arī puspieaugušo bērnu izvēlēm.

Un ja nu piešķirot bērniem izvēles tiesības, viņi visi vēlas kļūt par popzvaigznēm un futbolistiem? Tas ir interesanti, cik maz mēs nereti uzticamies savu bērnu veselajam saprātam. Mana pieredze liecina: arī piecgadīgs bērns var rīkoties atbildīgi, ja viņam uzticas. Un, vēl jo vairāk, 18 – un 19 – gadīgs. Jā, protams, ar piebildi. Katrs pats atbild par savu izvēli (atbildību par izvēli savā uzrunā absolventiem uzsvēra arī IZ ministrs R.Ķīlis).

Neuztveriet manu rakstu pārspīlēti. Manuprāt, ir labi un bērniem noderīgi, ja vecāki ar bērniem apspriež tik svarīgu izvēli, kā nākotnes profesija, un dalās ar savu pieredzi. Bet – tai jābūt līdzvērtīgu partneru sarunai, bez spiediena un manipulācijām. Bērniem ir vajadzīgs mūsu atbalsts, arī tad, ja viņa izvēle mums nepatīk.

Jana

Advertisements


1 komentārs

10 baušļi bērnu audzināšanā

Man tik ļoti patika dr. Lauras Markham bloga “Aha! Parenting” ieraksts, tas tik ļoti atbilda manai izpratnei par bērnu audzināšanu, ka lūdzu autorei atļauju to iztulkot latviski. Paldies Laurai! 

Pētījumi liecina, ka bērni, kuru uzvedību un rīcību varētu raksturot kā visētiskāko, nāk no ģimenēm ar spēcīgām vērtībām, vairāk diskusijām, un – pārsteigums! – mazāk noteikumiem! Tas ir tāpēc, ka bērni, iemācoties vienkārši sekot daudziem noteikumiem, pie tiem pierod, un klausa nedomājot. Toties, ja vecāki vada bērnu uzvedību, mācot vērtības, bērns pierod vērtēt situācijas un rīkoties atbilstoši saviem principiem.

Tātad vērtīgākais, ko varam dot bērniem, nav noteikumi. Daudz svarīgāk ir modelēt bērnu rīcību, apspriežot pamatvērtības un principus. Patiesībā, manuprāt, bērniem, patiešām nepieciešams ir tikai viens noteikums, kas reizē ir arī Zelta likums: Izturies pret citiem un arī pašam sevi ar laipnību un cieņu.

Bet ir daži noteikumi, kas ir patiešām noderīgi, audzinot atbildīgus, iejūtīgus, laimīgus bērnus. Šie noteikumi ir mums, vecākiem. Īss kopsavilkums par 10 svarīgākajām atgādnēm vecākiem:

1. Svarīgākā vecāku apņemšanās: esiet bērna aizstāvis un nekad nenododiet viņu, nepadodieties. Mēs taču nebļaujam uz puķi, kas nezied, bet gan aplejam to. Novērtējiet to, kas jūsu bērns ir, un atbildiet viņa vajadzībām, nevis tam, kas būtu, jūsuprāt, vajadzīgs. Katrs bērns ir pelnījis vismaz vienu cilvēku, kas 110% ir viņa pusē.

2. Svarīgākā audzināšanas prasme: pārvaldīt sevi. Rūpējaties par sevi, lai  neizgāztu savas negācijas uz bērnu. Iejaucieties, pirms jūs nevaldāt pār savām jūtām. Saglabājiet savu kausu pilnu. Jo vairāk rūpēsieties par sevi un savām patiesajām vajadzībām, jo vairāk līdzjūtības, mīlestības un līdzcietības jums būs jūsu bērnam. Atcerieties, ka jūsu bērns rīkosies tieši tā, kā to darāt jūs, piemēram, uzkliegs vai izteiks nievājošas piezīmes par savu ķermeni.

3. Svarīgākais audzināšanas noslēpums: disciplīna, neskatoties, ko par to raksta grāmatas, nedarbojas. Sods vienmēr pasliktina bērna uzvedību. Izvairīšanās no sodīšanas ir vissvarīgākais, ko jūs varat darīt, audzinot atbildīgus un iejūtīgus bērnus. Nevis sodiet, bet lapni vadiet savu bērnu un nosakiet uzvedības robežas, bet vienmēr ņemiet vērā jūtas, tostarp – kā jūsu bērns izjūt ierobežojumus. Gan empātija, gan norādījumi un robežas ir būtiski, bet neviens nedarbosies gana veiksmīgi, ja tiks izmantots atsevišķi.

4. Jūsu bērnam ir nepieciešams kaut kas, par ko parasti neviens nestāsta, – droša vieta, kur paust savas jūtas, kamēr jūs klausāties. Ja jūs vēlaties audzināt bērnu, kas pārvalda savu uzvedību, viņam vispirms ir jāiemācās pārvaldīt savas emocijas, kas rada šo uzvedību. Un, ja jūs vēlaties bērnu, kurš spēj pārvaldīt savas emocijas, viņam svarīgi ir zināt, ka viņš ir drošā vietā (jūsu rokās), kur var raudāt un plosīties, un neviens neliks apklust vai nomierināties. Smiekli raisa tādas pašas noskaņas, kā asaras, tāpēc spēles ar bērniem ir veids, kā radināt bērnus paust arī bažas un neapmierinātību. Bērni, kas jau no mazotnes saņem atbalstu savu lielo emociju brīžos, iemācās pārvaldīt savas jūtas (un tādējādi uzvedību) jau agrā vecumā.

5. Skatieties no sava bērna viedokļa – un sagaidiet no bērna viņa vecumam atbilstošu uzvedību. Esiet saprātīgi. Viņi ir bērni. Nepieprasiet nevainojamu uzvedību nedz no saviem bērniem, nedz sevis paša, bet saglabājiet savas prioritātes. Jūsu bērns veidojas jūsu acu priekšā, bērns joprojām attīstās, un izaugs arī no visnepieņemamākās uzvedības. Meitas nekārtīgajai istabai ir daudz mazāka nozīme, kā tam, kā viņa apietas ar jaunāko brāli.

6. Neuztveriet personīgi. Neatkarīgi no tā, ko jūsu bērns dara, būs daudz vieglāk, ja varēsiet reaģēt produktīvi, neļaujot bērna uzvedībai jūs uzmest uz āķa. Stāsts nav par jums, bet gan par bērnu, kura nenobriedusī personība mācās un aug, kā nu prot, ar jūsu atbalstu. Izkopiet humora izjūtu. Tā palīdzēs jums izvairīties no spēkošanās ar bērnu un cīņas par varu. Neviens neuzvar cīņā par varu. Neuzstājiet uz savu patiesību, palīdzēt bērnam saglabāt seju. Ja jūsu bērns uzspiež uz jūsu pogām (kas nāk no jūsu bērnības), atbrīvojieties no tām, lai tās jūs nekontrolē.

7. Grams novēršanas ir veselu kilogramu ārstēšanas vērts. Sliktās uzvedības cēlonis ir nepiepildītas pamatvajadzības. Apmieriniet savu bērnu vajadzības pēc miega, uztura, atpūtas, tuvības, piesaistes, prieka un drošības. Savlaicīgi stāstiet un rādiet bērniem, kādu uzvedību jūs sagaidiet. Atbalstiet bērnu, lai soli pa solim viņš iemācītos pārvaldīt savu uzvedību. Bērni GRIB būt veiksmīgi. (Ja viņi to nevēlas, tā jau ir attiecību, nevis uzvedības problēma.)

8. Jūsu bērns ir jūsu labākais skolotājs par viņa vajadzībām jau no zīdaiņa vecuma. Klausieties vairāk nekā jūs runājat. Klausieties ar sirdi. Esiet gatavs mainīties un augt. Priecājaties par savu bērnu!

9. Pielāgojieties pārmaiņām. Kas darbojās vakar, būs bezspēcīgs rīt, un jūsu audzināšanas stratēģijām jāaug kopā ar bērnu. Šķiet, ka katrs no mums iegūst tieši tādu bērnu, kāds mums vajadzīgs, lai iemācītos to, kas mums jāmāk.

10. Esiet saistīti ar savu bērnu  un nekad neatsauciet savu mīlestību, pat ne uz mirkli. Patiesais iemesls bērna labprātīgai sadarbībai ar jums ir mīlestība pret jums. Vispirmām kārtām, sargājiet savas attiecības ar savu bērnu. Tā ir jūsu vienīgā svira, ar kuras palīdzību varat ietekmēt bērnu. Tas ir tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs. Un, būsim tieši: tuvība ar bērnu ir galvenā vecāku “būšanas” vērtība.

Autores dr. Lauras Markham blogs Aha! Parenting 

Tulkoja Jana