Uzrakstīt par jauno cilvēku tiesībām uz izvēli vēlējos pēc Pavļuta iedvesmojošās runas noskatīšanās TedXRiga … It īpaši tāpēc, ka, pretēji Pavļuta argumentam, ka vecāki nav zinošāki par pašiem jaunajiem cilvēkiem paredzēt nākotnes ienesīgākās un nodrošinātākās profesijas, Labklājības ministrija apgalvo, ka vecāku spiediens un stereotipi ir tie, kas nosaka bērnu izvēli. Ikdienas steiga aizskaloja manu apņēmību, bet nule vairākas diskusijas to atkal atjaunoja. Savā tviterupē manīju sarunas, vai fiziķa profesija ir gana droša. Kāda pasniedzēja man stāstīja par savu audzēkni, studenti, kam vecāki neļāva turpināt studijas maģistrantūrā fizikā, bet solīja finansiāli atbalstīt tikai tad, ja studēs matemātiku.
Es negribu apcerēt vecāku dabisko ietekmi uz bērnu interesēm. Iepriecināta par sava piecgadīgā dēlēna spēju iegaumēt vārdu “sarkanā vairogblakts”, es viņam sarunāju ekskursiju uz bioloģijas laboratoriju pie savām kolēģēm, pētniecēm. Protams, ne visi vecāki var atļauties bērnam izrādīt bioloģijas laboratoriju. Pazīstamās latviešu dziedātājas Elīnas Garančas māte ņēmusi mazo Elīnu līdzi uz savu darbu Operā. Manas kaimiņienes dēlēns vasarā dzīvojas pa kulinārijas cehu. Proti, katrs vecāks iepazīstina savu bērnu ar savu profesiju savu iespēju robežās, vai nu atbildot bērna interesei, vai arī ņemot līdzi savās gaitās. Ja manam bērnam radīsies interese par mūziku, es arī centīšos to atbalstīt, lai gan manas iespējas ir mazākas kā mūziķu ģimenē. Tas ir dabiski, ka veidojas ģimeņu dinastijas, jo bērni agri iepazīstas ar vecāku profesijām. Vecākiem ir vieglāk atbalstīt bērnu interesi tajās jomās, kur paši labi orientējas. Vēl jo vairāk, ja, apstākļu spiesti, ņem līdzi savus bērnus uz savu darbu, kur bērns pierod un “iesūc” sevī šo vidi tik ļoti, ka izvēlas to pašu profesiju.
Par šādu ietekmi es negribu rakstīt, jo tā ir lietu dabiskā kārtība. Mēs katrs ietekmējam sava bērna personību, intereses, iespējas, un mēs katrs rīkojamies savu iespēju robežās. Tas ir dabiski, un tas ir normāli.
Nedabiski un nenormāli ir kas cits – tas, ka vecāki mēģina ar varu koriģēt savu bērnu izvēli. Mūsdienās. Pārskatot savu draugu loku, lielākā daļa savu profesiju ir izvēlējušies paši. Vai man ir ļoti īpašs draugu un paziņu loks, vai arī – kaut kas divdesmit gados ir mainījies tik ļoti, ka paši baudījuši izvēles tiesības, vecāki vairs nevēlas tās dot saviem bērniem?
Kāpēc?
Šogad, vadot nodarbības vidusskolēniem nometnē “Alfa”, pajautāju, kas viņiem šodienas skolā patīk, un ko viņi vēlētos mainīt. Mani pārsteidza, ka daudzi vēlējās lielāku brīvību priekšmetu izvēlē, nosakot tikai atsevišķus obligātos priekšmetus. Uz manu iebildumu, ka pirms pārdesmit gadiem tāda iespēja bija, un toreizējā izglītības sistēma tika vainota, ka dažkārt skolēni nebija izvēlējušies savai tālākajai izglītībai nepieciešamu priekšmetu, viena meitene atbildēja vienkārši: katram ir jāatbild pašam par savu izvēli. Tiesības uz izvēli uzliek arī atbildību par izvēli. Gan es, gan vidusskolēni vienojāmies, ka nepieciešamība studijas atlikt uz gadu un apgūt laikus neapgūtos priekšmetus nav pasaules gals vai traģēdija, un nav iemesls, lai iegrožotu izvēles tiesības citiem.
Tātad – arī paši jaunieši vēlas lielāku izvēli, tomēr – ne visi vecāki to vēlas dot. Un, diemžēl, analizējot iemeslus, man jāsaka: vairumā gadījumi tie ir egoistiski, un personiski.
Pirmkārt, tās ir bailes no nezināmā. Piemēram, mani pārsteidza tieši diskusijas par to, vai fiziķu profesija ir laba, bet – jā, es aizmirstu piebilst, ka pati nāku no fiziķu ģimenes. Viens no maniem jaunākajiem radiniekiem izvēlējās studēt fiziku, un radu lokā apspriedām, ka gana cienījama izvēle, fiziķis jau darbu vienmēr atradīs. Tāda fundamentāla profesija. Pazīstamais vienmēr ir drošāks!
Mans kolēģis, inženieris bažījās par sava dēla izvēli studēt komunikāciju zinātni, jo diez vai tā nodrošinot iztiku. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mans paziņa reklāmists, kas ir gana pārticis cilvēks, būtu glaimots par šādu savas meitas izvēli. Proti: mūsu patika vai nepatika pret kādu profesiju nav objektīva, bet gan saistīta ar mūsu pieredzi un zināšanu līmeni. Jo mazāka pieredze, jo nedrošāk. Vai, dažreiz pretēji – jo labāk mēs esam iepazinuši kādas profesijas rūgto garozu, jo vairāk gribam bērnu no tās pasargāt.
Tai pašā laikā – tās ir subjektīvas, dziļi personiskas sajūtas, jo mēs neesam gaišreģi, un nevarēsim pasargāt bērnus no visam rūgtajām garozām. Tāpat nevaram prognozēt, kuras nākotnes profesijas būs tās saldākās, jo daļa nemaz nav zināmas (tāpat, kā mūsu skolas gados nebija ne vides konsultantu, ne IT projektu vadītāju, ne datordizaineru).
Vai varbūt dažreiz vilšanās par savu izvēļu sekām ir tik liela, ka vēlamies bērnus no tām pasargāt? Vai arī – egoistiski, bet tomēr – ceram, ka bērns realizēs tos mūsu sapņus, ko paši neuzdrošinājāmies?
Vai arī – cenšamies sevi pasargāt no iespējas, ka bērns nespēs sevi uzturēt? Tomēr vēlos atgriezties pie vidusskolnieces teiktā – izvēles tiesības ir saistītas ar atbildību par izvēlēm. Vecākiem nav jābūt atbildīgiem par savu pieaugušo un arī puspieaugušo bērnu izvēlēm.
Un ja nu piešķirot bērniem izvēles tiesības, viņi visi vēlas kļūt par popzvaigznēm un futbolistiem? Tas ir interesanti, cik maz mēs nereti uzticamies savu bērnu veselajam saprātam. Mana pieredze liecina: arī piecgadīgs bērns var rīkoties atbildīgi, ja viņam uzticas. Un, vēl jo vairāk, 18 – un 19 – gadīgs. Jā, protams, ar piebildi. Katrs pats atbild par savu izvēli (atbildību par izvēli savā uzrunā absolventiem uzsvēra arī IZ ministrs R.Ķīlis).
Neuztveriet manu rakstu pārspīlēti. Manuprāt, ir labi un bērniem noderīgi, ja vecāki ar bērniem apspriež tik svarīgu izvēli, kā nākotnes profesija, un dalās ar savu pieredzi. Bet – tai jābūt līdzvērtīgu partneru sarunai, bez spiediena un manipulācijām. Bērniem ir vajadzīgs mūsu atbalsts, arī tad, ja viņa izvēle mums nepatīk.
Jana
Vecāki par izglītību 