Mēs, vecāki, saprotam, ka darba burtnīcas padara izglītību ĒRTĀKU, bet vai labāku skolniekiem?

Tuvojoties 1. septembrim, reizē ar pirmajām salnām kā ik gadu uzvirmo diskusijas ap terminu „bezmaksas izglītība” un darba burtnīcām. Katru gadu par to tiek diskutēts, bet risinājuma kā nav, tā nav, un vecāki turpina izdot naudu par darba burtnīcām, kas sastāda 10-30 Ls, atkarībā no skolas. Reta ir tā skola, kas no tām ir atteikusies. Šobrīd, pēc tiesībsarga aktivitātēm, draudot skolām ar tiesāšanos, skolas sāk samazināt to izmantošanu. Bet vai tās ir vajadzīgas, un kāpēc?

Diskutējot ar vecākiem un skolām tviterī un forumos, izskan šādi argumenti:

1. mācību līdzekļi, kas nav komplektā ar darba burtnīcām, ir dārgāki, tāpēc skolas labprātāk izvēlās tos mācību līdzekļus, kas lētāki, bet komplektā ar darba burtnīcām,
2. bērnam ietaupās laiks uz uzdevumu pierakstu,
3. skolotāji un vecāki vienkārši nezina citas metodes / tās nav izstrādātas,
4. tās ir pierastas un ērtas,
5. atsakoties no tām, atgriezīsimies padomju laiku pelēcībā.

Vēl viens arguments par labu drukatām darba burtnīcām ir pašreizējā mācību darba organizācija:

1. lielas klases, individuāla pieeja nav iespējama,
2. stundu skaits pamatpriekšmetos ir krasi sarucis, kā rezultatā vielas izskaidrošanai atliek ļoti maz laika. Piemēram latviešu valodā 1.klasē stundu skaits neatkarības gados ir sarucis no 12 stundām līdz 7 stundām nedēļā, matemātikā no 6 uz 4 stundām, kas gadā sastāda ļoti lielu skaitu stundu,
3. nepietiekams finansējums skolām citu mācību materiālu nodrošināšanai, bet darba burtnīcas pērk vecāki,
4. mācību grāmatās ir par maz uzdevumu.

Uzklausot šos argumentus, mēs, vecāki, saprotam, ka darba burtnīcas padara izglītību ērtāku, bet vai labāku skolniekiem?

Vecāku argumenti, kāpēc darba burtnīcas nebūtu vajadzīgas vispār vai būtu vēlams ievērojami samazināt to izmantošanu:

1. zinātnē spējai pierakstīt ir svarīga loma, ne tikai spējai aizpildīt anketas,
2. ģeometrijā zīmējuma konstruēšana ir puse darba, turklāt – ļoti būtiska, lai saprastu uzdevuma nosacījumus; kur labums, ja pusi darba veic darba burtnīca?
3. vairums bērnu ir kinestētiķu, tas ir, atmiņa darbojas caur tausti, tas nozīmē: jo mazāk pieraksta vai zīmē, jo mazāk nosēžas atmiņā,
4. tās ir nesamērīgi dārgas, piemēram, dabaszinību darba burtnīcu nokopējot biroja pakalpojumu firmās, kas nodrošina kopēšanu par maksu, tās izmaksas sastāda aptuveni 1,60 Ls, bet izdevniecībā tās cena ir 2,13 Ls. Pie tam, izdevniecības drukā uz rūpnieciskām iekārtām, līdz ar to drukāšanas izmaksas ir ievērojami zemākas. Tad kādas ir burtnīcu reālās izmaksas, un cik liela ir izdevniecību peļņa? Jebkurā citā nozarē, kur tirgū pardevējam ir dominējošs stāvoklis, vai preču iegāde ir obligāta, vai piedāvājums ir ierobežots, cenas tiek regulētas un kontrolētas, bet mācību līdzekļu tirgū pie ierobežotas izvēles, ir jāmaksā nepamatoti augsta cena, ko izdevējs bez ierobežojumiem uzliek par darba burtnīcām,
5. darba burtnīcas ir nekvalitatīvas, piemēram, dabaszinību burtnīcās attēli ir tik nekvalitatīvi, ka ar grūtībām var saprast kas tajos ir attēlots, nerunājot par to, vai attēloto ir iespējams atpazīt dabā,
6. vingrinājumu krājumos/darba burtnīcas, kur lielākā daļa uzdevumu tāpat jāpilda parastā burtnīcā, bet darba burtnīcās tikai dažās lapās pa kādam uzdevumam, kas jāiepilda pašā darba burtnīcā, veicinot izdevniecību biznesu, katru gadu no jauna pērkot konkrētos izdevumus (piemēri: matemātikas uzdevumu krājumi, sociālās zinības, ētika, kur aizpildāmie uzdevumi tieši burtnīcā/grāmatā ir tikai neliela daļa).

Vēl viena būtiska lieta, pret ko iebilst gan vecāki, gan skolas, ir mācību grāmatu satura biežā maiņa, kas paredz jaunus tēriņus jaunu grāmatu iegādei. Gribētos jautāt, vai tad trijos gados matemātikā ir atklāta jauna Pitagora teorēma? Bet nē, problēma ir tajā, ka mainās standarti un programmas. Pēdējo gadu laikā matemātikā pamatskolā programmas mainījušās trīs reizes, standarti divas reizes. Un tāpēc loģiski, ka ir problemātiski strādāt ar iepriekšējām grāmatām, jo daļa tēmu tur vienkārši nav, jo ir citas klases grāmatā. Piemēram, šobrīd simetrija ir  7. klasē. Kādreiz tā bija 9. klasē.

Saskaņā  pētījumiem, mūsu skolnieku sekmes un spējas ir zemākas, salīdzinot ar citām valstīm, kā arī, salīdzinot rādītājus pa gadiem, atsevišķās nozarēs tie krītas. Tad rodas jautājums, vai izvēlētās metodes ir atbilstošas? Jo īpaši, kā plaši izmantotās darba burtnīcas sekmē skolēnu attīstību?

Jogita

Barjerskrējiens un šķēršļu joslu pārvarēšana Rīgas ielās

Šobrīd atrodos bērna kopšanas atvaļinājumā un lielu daļu no savas ikdienas pavadu, staigājot ar bērnu ratiem un bērnu pa Rīgas  pilsētas centru. Dodoties uz centra parkiem, ikdienu nākas pārvarēt šķēršļu joslas uz ietvēm. Tās ir radušās, manuprāt, no nepārdomātas ceļa zīmju stabu izvietošanas uz ietvēm. Nosūtīju savu iesniegumu „Vienotības” frakcijas  deputātiem aktualizēt šo jautājumu un rosināt pilsētas centrā, un ne tikai, ietvju sakārtošanu atbilstoši gājēju vajadzībām un ērtībai. Diemžēl dažas ielu krustojumu ietves cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav pieejamas vispār. Aicinu visu frakciju deputātus apskatīt manis atzīmētos objektus dabā un rīkoties.

Joprojām Z.A.Meierovica bulvāris

Informēšu par deputātu atbildi. Ja jums ir ziņas par citām šķērsļu joslām – dodiet ziņu!

Z.A.Meierovica bulvāris pretī Bastejkalnam

Z.A.Meierovica bulvāris

Dzirnavu un Brīvības ielas stūris

Brīvības un Kalpaka bulvāra krustojums, koks pretī uzbrauktuvei

Par apdāvinātiem bērniem kā magonēm riska zonā

Manās rokās nonāca labs, kaut arī sens Mirakas Gross raksts par apdāvinātiem bērniem, tāpēc nolēmu pārstāstīt galvenās tēzes, jo raksts vēl aizvien ir gana aktuāls.

Autore dalās savās bērnības atmiņās par dārznieku tulpju dobē. Dārznieks ravējis nezāles un pie viena – apgriezis galviņas tām tulpēm, kas bija garākas par pārējām. Māte skaidroja, ka dārznieks tā dara, lai dobe būtu glītāka, un piebilda “bet es nedomāju, ka tā būtu dārza kopšanas būtība”. 

Iespējams, apdāvināto bērnu problēmas klasē skaidro teika par karavadoni, kurš nezinājis, ko darīt ar gūstā saņemtajiem ienaidnieka kopienas līderiem. Karavadoņa tēvs aizveda dēlu uz magoņu lauku, kur klusēdams nopļāvis magones, kuru galviņas izslējušās virs lauka. Gūstekņu vidē līderi ir neaprēķināmi un bīstami, vieglāk ir iztikt bez tiem.  

Sabiedrībā fizisko izcilību vērtē pretimnākošāk, kā intelektuālo. Kamēr fiziski apdāvinātiem bērniem uzteic labo sagatavotību, intelektuāli apdāvinātu bērnu vecākiem nereti pārmet, ka nevajag forsēt un atņemt bērnam bērnību. 

Juzdamies kā baltie zvirbuļi vienaudžu vidū, apdāvinātie bērni nereti piemērojas vidējam vienaudžu līmenim, vai pat attīsta divas uzvedības formas – skolā un mājās. Piemēram, pirmsskolā runā bēbīšu valodā, bet mājās runā, izmantojot daudz plašāku, bērniem neraksturīgu vārdu krājumu un sarežģītāku teikumu uzbūvi.

Pētījumi rāda, ka vecāki labāk nekā pedagogi atpazīst bērnos apdāvinātību, un tai pašā laikā, diemžēl, pētnieki arī norāda, ka pedagogi nereti izturas ļoti skeptiski pret vecāku sniegto informāciju, tulkojot to kā vecāku iedomas. Turklāt, apdāvinātība ne vienmēr izpaužas akadēmiskā sniegumā, it īpaši gadījumos, kad bērns ir iemācījies maskēties, lai neizlektu.

Vēl viens no aspektiem, kas sarežģī apdāvināto bērnu situāciju, ir egalitaritātes jeb vienlīdzīguma principa interpretācija, proti, ka pret visiem jābūt vienādām prasībām, attieksmei un iespējām. Turpretim apdāvinātie bērni prasa atšķirīgu pieeju, kam nedz pedagogi, nedz pati sabiedrība (citu bērnu vecāki) nav gatava.

Gross, M., Small poppies: Highly gifted children in the early years, Roeper Review, Vol. 21, No. 3, pp. 207-214, 1999. Pieejams: http://www.davidsongifted.org/db/Articles_id_10124.aspx 

Jana  

Gundegas fotogrāfija “Magone” 

Aptauja – kurš ir atbildīgs par agresīvu uzvedību skolā?

Noklausoties Ģimenes studijas raidījumā diskusiju par to, vai par bērnu agresīvu rīcību skolā atbildīgi tikai bērna vecāki un bērna veselības stāvoklis, būtu interesanti uzzināt vecāku domas. Vecāki, ko par to domājat jūs?

Ko darīt ar agresīviem bērniem skolās? Komentārs par plānotajiem grozījumiem likumdošanā

Negaidīti spēcīgas diskusijas sabiedrībā izraisījis jaunais MK noteikumu Nr. 1338 grozījumu projekts, kas noteiktu, ka skolas direktors agresīviem bērniem var noteikt aizliegumu uz laiku apmeklēt mācību iestādi. Bet varbūt arī – gaidīti! Aktīvā viedokļu apmaiņa tikai apstiprina vairāku pētījumu slēdzienu, ar kuru Vecāku forumā mūs iepazīstināja Kristīne Dūdiņa: vardarbība Latvijas skolās ir pieaugoša problēma.

Prieks, ka valsts iestādes aktualizējušas jautājumu par vardarbību skolās.  Tomēr jautājums: kāpēc tagad ir uzbangojušas karstas diskusijas?

Diemžēl, izlasot projektu, rodas iespaids, ka problēma tiek risināta vienpusēji, turklāt atbilstoši segregētās izglītības tradīcijām – ir bērns, ir problēma; nav bērna, nav problēmas! Tieši tāpat kā Latvijā ir tendence bērnus ar īpašām vajadzībām izvietot speciālās skolās, pirmajā brīdī šķiet, ka risinājums ir līdzīgs. Kāpēc mēs, vecāki, esam tik aizdomīgi un neuzticīgi, iespējams, labi domātām izmaiņām?

Vardarbības samazināšana un novēršana ir jārisina kompleksi, tomēr pašreiz tiek piedāvāti tikai 3 instrumenti:

1)    brīdinājums vecākiem,

2)    bērna “atstādināšana” uz laiku no skolas,

3)    neskaidri definēts pašvaldības sociālo dienestu un bāriņtiesas darbs ar vardarbīgo bērnu un viņa ģimeni.

Pašreizējā grozījumu redakcija nepaskaidro, uz cik nopietniem gadījumiem grozījumi attiecas. Panorāmas sižetā ierēdņi skaidro, ka šogad ir pieci gadījumi, uz kuriem attiektos grozījumi.  Kamēr psihologi atzīst, ka situācijas, kur skolas ir bezspēcīgas, ir katrā skolā un katrā vecumposmā, tātad to bērnu loks, kurus ar pašreizējo grozījumu projektu varētu atstādināt no skolas, varētu būt daudz plašāks. Tomēr, ja grozījumi skar tikai nelielu skaitu bērnu (10-20 gadā), tie nemaz nerisina patieso vardarbības problēmu Latvijas skolās (atbilstoši vairākiem pētījumiem, piemēram, Tiesībsarga uzdevumā veiktais u.c., puse Latvijas skolēnu cietuši no pusaudžu vārdiska vai fiziska mobinga).

Kāpēc mums šķiet, ka pašreizējā redakcija ir pārāk pliekana? MK noteikumu grozījumu projekta anotācijā teikts: “cēloņi šādai (agresīvai) uzvedībai mēdz būt gan veselības problēmas, gan vecāku nepareizi izvēlētas audzināšanas metodes, kuras vecāki bieži vien nevēlas apzināties un risināt”.

Nevaram piekrist šādam slēdzienam. Mēs, vecāki, vēlamies vērst uzmanību, ka ir arī trešais, ļoti svarīgs, cēlonis: situācija skolā – gan vienaudžu mobings, gan pedagogu attieksme.

Skolotāju arodbiedrība LIZDA savu biedru vidū internetā veica aptauju par mobinga izplatību, un 80% skolotāju, kas piedalījās aptaujā, atzina, ka izjutuši kolēģu mobingu. Vai mums ir pamats domāt, ka skolotāji, kas izturas emocionāli vardarbīgi pret saviem kolēģiem, nekad to pašu neizmanto pret tiem, kas ir vēl vājāki, proti, saviem audzēkņiem? Tāpat arī vienaudžu mobings skolās mēdz pieņemt ļoti rafinētas formas. Diemžēl skolas nelabprāt risina emocionālās vardarbības gadījumus, un vecākiem nav skaidrs, kādas ir iespējas panākt izmaiņas, kā arī – nereti vecāki nevēlas šos jautājumus aktualizēt, baidoties, ka konflikts vēl vairāk samilzīs un cietējs būs bērns. Bet – emocionālā vardarbība veicina fizisko. Skola arīdzan ir atbildīga par vardarbību!

MK noteikumi Nr. 1338, 3.4 punkts, nosaka, ka skolām jāplāno un jāorganizē izglītojošus pasākumus par izglītojamo drošību, tai skaitā vardarbības un ievainojumu profilakses jautājumos. Nereti skolas to veic visai formāli, un faktiski vardarbības problēma tiek atstāta pašplūsmā. Ir skolas, kas ignorē nelielu vardarbību bērnu vidū. Ir skolas, kas “nauda seko” rezultātā praktizē lielas klases, kas atkal noved pie vardarbības saasināšanās bērnu vidū.

Zinot, ka skolai, atbilstoši segregātās izglītības tradīcijām, būtu ļoti liela interese tikt no problēmbērniem vaļā, pašreizējā MK noteikumu grozījumu redakcija, nepārliecina, ka skola kaut ko darīs vides uzlabošanai. Piemēram, ir gadījumi, kad bērns kļūst agresīvs tieši pusaudžu mobinga rezultātā, tāpēc arī skolai arī jānovērš šie cēloņi (pie tam, sadarbībā ar pārējo bērnu vecākiem). Tāpat arī jānovērš pedagogu emocionālā vardarbība pret bērniem, kas, savukārt, veicina bērnu fizisko vardarbību vienam pret otru.

Ļoti reti bērns pēkšņi kļūst tik agresīvs un pēkšņi apdraud savu vai citu bērnu veselību. Parasti pirms tam ir bijusi “priekšspēle”, taču skola to ignorējusi. Tāpēc, pirms pieņemt lēmumu par bērna “atstādināšanu”, gribētos zināt, kas skolā ir darīts līdz tam. Pirms direktors izdod rīkojumu par skolēna atstādināšanu, būtu nepieciešama konsultācija ar bāriņtiesu un sociālajiem dienestiem par to, kā risināt situāciju, un nepieciešams bāriņtiesas akcepts rīkojumam. Smagos gadījumos ir nepieciešama ārpus kārtas rīcība un konsultācija. Ļoti smagos gadījumos direktors varētu apturēt bērna ierašanos skolā līdz konsultācijai ar sociālajiem dienestiem vai bāriņtiesu, kam jānotiek pēc iespējas ātrāk (turklāt – MK noteikumos nepieciešams precizēt, kas ir ārkārtas un īpaši smagi gadījumi).

Treškārt, vardarbības gadījumā cietēji ir trīs puses: pats upuris, bērni, kas skatījās, un pats agresors (jā, arī viņam tas nepaliek bez sekām). Tāpēc tad, kad noticis tāds gadījums, ir nepieciešams strādāt ne vien ar agresoru, bet arī cietušajiem un skatītājiem. Ir jāsaprot agresijas cēloņi, un jānovērš skolā tie faktori, kas to veicina (piemēram, vienaudžu mobings). Ja bērns, kas mēnesi būs izglītojies mājās, saņēmis psihologa palīdzību vai medikamentozu terapiju, atgriezīsies skolā, kurā nekas nav mainījies, kāpēc lai viss neatgrieztos vecajās sliedēs? Un, it īpaši, ja līdztekus esošajiem pazemojumiem no vienaudžiem (piemēram, izskata vai apģērba īpatnību dēļ) saņems jaunu pazemojuma vilni, kas saistīts ar atstādināšanu no skolas?

Būsim godīgi: daudzi vardarbības gadījumi ir saistīti ar sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Vai tiešām domājam, ka bērni nelabvēlīgajās ģimenēs spēs apgūt vielu mājās bez skolotāja vadības un līdzdalības?

Vēl viens svarīgs nosacījums: jārīkojas tā, lai bērnu nepazemotu un neiedzītu stūrī, kas tikai veicina agresiju! Jā, varam agresoru pavisam izmest no skolas, bet – vai tas ir risinājums? Un kas notiks brīdī, kad baltais un pūkainais bērns vakarā pēc treniņa klusā ielā satiksies ar šo izslēgto agresoru? Latvijai ir ļoti liels procents skolu “pametēju” bērnu: vai jaunā MK noteikumu redakcija neveicinās vēl lielāku šādu bērnu pieaugumu?

Mēs piedāvājam:

1)    pārbaudīt, cik efektīgi skolas izpilda MK noteikumu prasību par vardarbības prevenciju, un nostiprināt šo prasību MK noteikumos Nr. 1338, plašāk skaidrojot 3.4 punktu,

2)    pedagoģiskā komisija, kas nolemj par brīdinājumu vecākiem, analizē arī skolas atbildību par notikušo vardarbību un iespēju to mazināt,

3)    pēc brīdinājuma saņemšanas bāriņtiesa un sociālie dienesti strādā gan ar skolu, gan ar vardarbīgo bērnu un viņa vecākiem, lai novērstu turpmākos gadījumus; psiholoģiskā palīdzība atbilstoši nepieciešamībai tiek sniegta gan upurim, gan skatītājiem, un arī agresīvajam bērnam,

4)    skolas direktors informē sociālo dienestu un bāriņtiesu par nepieciešamību bērnu “atstādināt” uz laiku no skolas, kuri izvērtē situāciju un akceptē rīkojumu, bērnam tiek nodrošināta pedagoga līdzdalība mācību procesa organizēšanai mājās,

5)    īpaši smagos gadījumos (nepieciešams precizēt, kādos) direktors izsniedz rīkojumu steidzamības kārtā, un bāriņtiesa un sociālie dienesti izskata šo jautājumu ārpus kārtas,

6)    bērna prombūtnes laikā pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa strādā ar vardarbīgo bērnu un viņa ģimeni, kā arī sniedz konsultācijas skolai, lai veiktu preventīvos pasākumus, vecākiem ir saistoši atbildīgo dienestu ieteikumi,

7)   nepieciešams likumdošanā precizēt atbildīgo personu rīcību gadījumos, kad ir sūdzības par skolotāju emocionālu vardarbību pret bērnu.

Mobings – ilgstoša vardarbība skolā. Atbilstoši skaidrojumam Tiesībsarga biroja 2009. gadā veiktajā pētījumā par mobingu Latvijas skolās, mobingu iedala:

1) Fiziskais mobings — saistīts ar spēka pielietošanu: sišana, grūstīšana, iekaustīšana, personīgo mantu iznīcināšana.

2) Verbālais mobings — vārdiska pazemošana, apsmiešana, ļauna izjokošana, aprunāšana, iebiedēšana, dažādu pazemojošu piezīmju izteikšana.

3) Izstumšana jeb klusuma mobings — skolēns tiek izstumts no grupas, kolektīva, ignorēts, neviens ar viņu nesarunājas u.t.t.

 

Vecāki par izglītību