Dažreiz, lasot rakstus par veselīgu pārtiku izglītības iestādēs, šķiet, tiek izplatīts mīts, ka tieši vecāki ir tie, kas pretojas neveselīgas pārtikas izskaušanai, visi citi jau gribētu un atbalstītu. Bet tieši vecāki esot tie, kas pieprasa pelmeņus, cīsiņus, lētos kečupus, miltu mērces. Es brīnos, vai tiešām vairums vecāku bērniem vēlas izglītības iestādēs neveselīgu pārtiku?
Otrs, tiek skaidrots, ka galvenā loma attieksmes veidošanai pret ēdienu ir ģimenē, un izglītības iestāde neko daudz nevar ne ietekmēt, ne mainīt, tai nākas vien iekļauties iebrauktajās sliedēs. Vai tiešām?
Pirmkārt, sākot ar trīs gadu vecumu, dažiem bērniem arī agrāk, ēdināšanai izglītības iestādē ir milzīga loma. Darba dienās bērna galvenās ēdienreizes ir izglītības iestādē – brokastis, pusdienas, launags. Atbilstoši uztura mācībai, bērnam dienā ir četras ēdienreizes; brokastīs jāuzņem 25%, pusdienās 30%, launagā 20% un vakariņās 25% ēdiena. Tas nozīmē, ka mācību mēnešos bērns izglītības iestādē uzņem aptuveni 55% ēdiena. Tāpēc – ja mājās bērnu ēdina veselīgi, bet bērnudārzā neveselīgi, tam ir ļoti nopietna ietekme.
Otrkārt, nereti tiek izplatīts mīts, ka veselīga pārtika ir ļoti dārga. Protams, bioloģiski audzēta pārtika ir dārgāka par parasto, bet veselīgu ēšanu var sākt, nepievēršoties uzreiz bioloģiskai pārtikai. Piemēram, labi cīsiņi ir dārgāki par tīru gaļu, tāpēc, atsakoties no cīsiņiem, var atļauties sviestu, kas ir dārgāks, kā margarīns. Tomēr – viennozīmīgi – lai pavārs uztaisītu veselīgu un garšīgu ēdienu ar ierobežotu rocību, ir nepieciešams krietni vairāk atjautības un darba. Es saprotu bērnu, kas miltu mērces vietā vēlēsies kečupu, un nenosakāmas krāsas sautējuma vietā vēlēsies kartupeļus frī. Es saprotu mammu, kas, visu dienu nostrādājusi darbā, vakariņās nejūt ne čakluma, ne radošuma uzplūdus, tāpēc bērnam uzvāra cīsiņu un iedod saldo biezpiena sieriņu. Tomēr bērnudārza pavāram ir gan izglītība, gan arī apmaksāts darbs, tāpēc laika ekonomēšanai uz bērnu rēķina neredzu pamatojumu. Nereti vecāki tiek biedēti ar centralizētā iepirkuma prasībām, kā rezultātā preces varot iegādāties tikai vienā bāzē. Un atkal – jāsaka – tā ir tikai neizdarība. Arī centralizēto iepirkumu organizējot, atsevišķus produktu veidus var saņemt no vietējiem ražotājiem, tādējādi samazinot izmaksas.
Tomēr, lai papētītu, cik pamatots ir šis mīts, vēlējos sarīkot nelielu aptauju un uzzināt jūsu domas. Proti:
Jana
Vecāki par izglītību 