Apgalvot, ka bērnam skolas uzdevumā nekad nekas mājās nebūs jādara, ir pārspīlēti. Literatūrā romāni būs jālasa, svešvalodā vārdiņi jāatkārto. Retu reizi kāds referāts jāuzraksta. Tomēr, tomēr — pamatdarbam ir jānotiek stundās.
Ir pilnīgi nepieļaujami, ja stundās disciplīnas trūkuma un skolēnu skaita dēļ nav iespējams izņemt vielu, un mājasdarbi kļūst par būtisku mācīšanās sastāvdaļu. Ir jānovērš pamatproblēmas, nevis jādzēš ugunsgrēks!
Nereti viens no argumentiem par labu mājasdarbiem ir tas, ka bērnam ir jāmācās strādāt patstāvīgi. Kāpēc to nevar mācīties skolā? Vecāki nav pedagogi, un dažkārt tieši traucē bērnam patstāvīgi strādāt, cenšoties izpildīt uzdevumus bērna vietā. Nereti vecāku forumos mammas pukojas, ka viņām zeķes jāada meitām mājturībai (kāda no tā jēga?).
Otrkārt, vecākiem nereti ir savas iedomas, kā ir pareizi, un bērns apjūk, redzot, ka vecāku un skolotāja prasības nesakrīt. Piemēram, divi reizināmie (tā bija kādreiz), vai reizināmais un reizinātājs (tā esot tagad)? Vai mājasdarbu burtnīcā drīkst būt labojumi (skolotāja saka, ka drīkst), vai vispirms jāizpilda melnrakstu burtnīcā, un tad tīrrakstu burtnīcā (tā domā mamma)? Cieto riekstu uzdevumi matemātikā ērcina vecākus, kas tos cenšas atrisināt atbilstoši savai pieredzei, un vecāki dusmojas: “Kā var prasīt bērnam izmantot formulas, ko viņš nav apguvis”? Lai gan nav paredzēts, ka bērns izmantos formulas, bet ir cits ceļš, kas prasa atjautību.
Diemžēl, ne visiem bērniem ir piemēroti apstākļi mājasdarbu veikšanai mājās. Ja vēlamies egalitāru izglītības sistēmu, kas mazinātu sociālo nevienlīdzību, tad arī mācībām jābūt organizētām tā, lai lieki neizaicinātu “bērna mājas apstākļus” ietekmēt viņa gaitas skolā.
Pamatskolā un vidusskolā daudzi bērni piedalās interešu pulciņos, rezultātā — mājasdarbi top vēlu vakarā, kad iedvesma sen aizlidojusi, vai arī skolā uz palodzes. Sākumskolā ne katrs bērns māk strādāt pats, un pie mācībām ķeras vakarā, kad vecāki mājās, bet pats pārguris. Vai tas ir tas, ko vēlamies sasniegt? Strādājošam darba nešana mājās tiek uzskatīta par sliktu praksi, bet bērnus mēs radinām pie tā jau no mazotnes.
Nereti arguments par labu mājasdarbiem ir tāds, ka vecāki vēlas kontrolēt, kā bērns apgūst vielu. Tas taču ir pārbaudes darbu un ieskaišu sekundārais mērķis! Vai nav tā, ka šādā gadījumā pašos pamatos ir problēmas ar saziņu starp vecākiem un skolotāju un uzticēšanos? Normālos apstākļos es uzticos speciālistam — pedagogam — un sagaidu, ka viņš mani, vecāku, informēs par bērna problēmām skolā. Arī bezatzīmju sistēmā skolotājs ir pirmais, kas redz, ka bērns netiek līdzi! Turklāt – piedodiet par aizsapņošanos — vēlētos pieredzēt latviešiem tos laikus, kā somu skolās, kur skolotājam ir apmaksāts laiks, lai ar bērnu strādātu papildus.
Ievērojami samazinoties mājasdarbu apjomam, samazinātos arī skolas somas smagums un mācību grāmatu nolietošanās, jo, iespējams, daļu grāmatu varētu nemaz nenest mājās, bet atstāt skolā savā klasē.
Vecāki par izglītību
Vecāki par izglītību 