Kāpēc mēs ejam uz mūzikas skolu koncertiem?

Paldies Sandai Ķesterei (@Keste_), kas Tviterī uzsāka tēmu par licencēm mūzikas skolu koncertiem, un «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnālistei Agitai Puķītei, kas uzdeva jautājumu Kultūras ministrijai par šo licenču nepieciešamību. Izrādās – neskatoties uz to, ka šie koncerti ir mācību pasākums, ar kuru palīdzību bērni gūst skatuvisko pieredzi, licence ir nepieciešama, jo šos koncertus varot apmeklēt “ikviens interesents“! Ar Kultūras ministrijas skaidrojumu varat iepazīties zemāk.

Faktiski Kultūras ministrijas rakstīto varam saprast arī tā, ka vispārizglītojošām skolām, kas organizē Ziemassvētku koncertus, jāpērk licences? Un izlaidumos arī, ja vēlas dziedāt dziesmiņas vecāku un radu klātbūtnē, jāpērk licence? Vai arī – vispārizglītojošām skolām ir cits statuss kā mūzikas skolām?

Interesanti, kāds ir Autortiesību likuma mērķis? Ierobežot bērnu iespējas augt par kulturāliem cilvēkiem, kas spēj klausīties nopietno mūziku? Vairums jauno izpildītāju nekad nekļūs par profesionāliem mūziķiem vai aktieriem, bet tieši bērnības pieredze, izpildot šos darbus, ir nozīmīga, lai arī kā pieaudzis cilvēks spētu tos novērtēt. Ir taču jāsaprot, ka lielākā daļa šādu koncertu skatītāju uz tiem ierodas bērnu dēļ, jo kādu milzīgu muzikālu baudījumu svešiniekam spēj sniegt mazs bērns, kas dziesmiņu velk nedaudz šķībi un, spēlējot klavieres, jauc taustiņus?

Kultūras ministrijas vēstule arī nepaskaidro, vai licence jāpērk, ja skola savā programmā iekļauj tikai tautasdziesmas, Bahu un Mocartu? Vai arī AKKA/LAA ir līgums ar tautu, Bahu un Mocartu?

Vai ir kāda organizācija, kas būtu gatava cīnīties pret šo autortiesību aģentūru alkatību?

Jana

P.S. Tikai nesakiet, ka 5 lati ir sīkums. LV esot 143 mūzikas un mākslas skolas. Ja katra no tām gadā organizē vairākus koncertus, naudiņa ienākas tīri smuka. Un, ja vēl šīs prasības tomēr attiecas uz vispārizglītojošām skolām, naudiņa ir vēl smukāka!

Kultūras ministrijas skaidrojums: 

———- Pārsūtītā vēstule ———-
No: Lolita Rūsiņa <Lolita.Rusina@km.gov.lv>
Kam: ‘agitapukite@inbox.lv’ <agitapukite@inbox.lv>
Datums: Thu, 6 Dec 2012 14:17:19 +0000
Temats: KM_atbilde_muzikas_skolas

Sveicināti, Agita!

Atvainojos, ka kavējam ar atbildes sniegšanu. Agrāk nevarējām speciālistu noslodzes dēļ.

Tagad nosūtu Jums Kultūras ministrijas komentāru.

 

Jautājums:

-Palīdziet, lūdzu, atrisināt šo problēmu, par kurām satraukušās mūzikas skolas. Lai arī autortiesību aģentūras ir atzinušas, ka par bezmaksas koncertiem nav jāmaksā, tās pieprasa mūzikas skolām pirkt licenci par tiem bezmaksas koncertiem, kurus mūzikas skolu audzēkņi bez maksas sniedz ārpus skolas un kuri ir paredzēti šo skolu mācību programmās (atklātie mācību koncerti).  Protams, ja mūzikas skolām būtu pietiekami daudz līdzekļu, iespējams, tās nesatrauktos, bet tā kā naudas nav, tās gluži vienkārši koncertus atceļ. Tomēr nereti tie ir vienīgie koncerti, kurus tieši tāpēc, ka tie ir bezmaksas, apmeklē bērnu vecāki un vecvecāki. Kultūras ministre gan ir atzinusi, ka par autortiesībām ir jāmaksā, tad varbūt ministrija var šādas licences savas pakļautības skolām nopirkt – kā dāvanu šīm skolām uz Ziemassvētkiem. («Neatkarīgo Tukuma Ziņu» žurnāliste Agita Puķīte, ……………..)

KM atbilde:

-Vēlamies informēt, ka pienākums iegādāties licenci par autordarbu publisku izpildīšanu pastāv neatkarīgi no tā, vai par attiecīgā koncerta apmeklēšanu ir noteikta ieejas maksa. Ieejas maksas neesamība parasti tiek ņemta vērā, nosakot samaksu par autortiesībām, kuru piemēro organizācija „AKKA/LAA”. Tādējādi par bezmaksas koncertiem licences maksa ir mazāka nekā par koncertiem ar ieejas maksu. „AKKA/LAA” noteiktā samaksa par mūzikas skolu bezmaksas koncertiem, kuros uzstājas šo skolu audzēkņi un pedagogi, ir 5 Ls (par koncertu).

Atbilstoši Autortiesību likuma 26.pantam bez autora piekrišanas un autoratlīdzības samaksas atļauts ar autortiesībām aizsargātus darbus publiski izpildīt izglītības programmas īstenošanas ietvaros mācību procesam atbilstošā apjomā nekomerciālam nolūkam auditorijai, kurā ir tikai pedagogi, izglītojamie vai personas, kas tieši saistītas ar attiecīgās izglītības programmas īstenošanu.

Līdz ar to Autortiesību likums paredz, ka licence nav nepieciešama (un par autortiesībām nav jāmaksā), ja mūzikas darbi tiek publiski atskaņoti ierobežotai klausītāju auditorijai. Ja koncertu var apmeklēt ikviens interesents, uz to nevar attiecināt Autortiesību likuma 26.pantā noteikto izņēmumu.

Ja finansējums licenču iegādei par atklātajiem mācību koncertiem nav paredzēts mūzikas skolu ikgadējā budžetā, tad par papildu finansējuma piešķiršanu tām mūzikas skolām, kuras ir pašvaldību pārraudzībā, tostarp Tukuma mūzikas skolai, jālemj attiecīgajām pašvaldībām.

Vienlaikus informējam, ka, lai vienkāršotu licenču saņemšanas procesu, AKKA/LAA piedāvā noslēgt līgumus arī uz noteiktiem periodiem, piemēram, mācību gadu.

 Ar cieņu,

Lolita Rūsiņa

Kultūras ministrijas sabiedrisko attiecību speciāliste

67330306, 29438087

Lolita.Rusina@km.gov.lv

Nost ar skolu pārbaudēm. Jā vai nē?

Nesen skolas pāršalca priecīga ziņa — “līdz ar bijušās ministrijas ierēdnes Initas Juhņēvičas stāšanos dienesta vadībā ir atceltas visas plānotās skolu pārbaudes. Tagad zem IKVD inspektoru lupas nonāks tikai tās mācību iestādes, par kurām saņemtas konkrētas vecāku vai skolēnu sūdzības”. Lasot šo rakstu, es pati jūtos kā baismīga konservatore (un saņēmu neizpratnes pilnus jautājumus no man zināmajiem skolotājiem), iestājoties pret “atsacīšanos no kontroles”. Tāpēc nolēmu paskaidrot, kāpēc.

Pats mērķis pāriet no kontrolējošas funkcijas uz atbalstošu un nodrošināt izglītības sistēmas monitoringu ir visnotaļ apsveicams. Bet vai visas skolas ir gatavas šobrīd darboties pilnīgi autonomi kā Somijā? Un vai pilnīga autonomija nozīmē, ka neviens vairs netiek pārbaudīts? Vai varam uzskatīt, ka pietiks, ja vecāki balsos ar kājām, un vaučeru nodrošinātais tirgus mehānisms ir pietiekošs skolu kvalitātes nodrošināšanai? Atzīšos, priekš manis tas ir retorisks jautājums, jo uzskatu, ka izglītība nav tirgus un uz tirgus mehānismiem vien nav pamata paļauties. Kas notiks ar skolām, kuras lēnām “atmirs”? Anglijas galvenais skolu inspektors sers Vilšous savā runā pat saka “Nost ar viduvējām skolām”, uzsverot, ka katram bērnam ir tikai viena dzīve, viena bērnība, lai to izniekotu viduvējā skolā (kur nu vēl atmirstošā).

Savā iepriekšējā darbā organizēju Baltijas valstu un Ziemeļvalstu ķīmiskās kontroles un vides dienestu inspektoru pieredzes apmaiņas seminārus, tāpēc vēlos padalīties savos novērojumos, kā strādā inspekcijas Somijā un Zviedrijā. Protams, skolas nav veikali vai uzņēmumi, un tomēr — dažas līdzības ir, un šo to no ziemeļnieku pieredzes var izmantot.

Jāatceras, kāds ir inspekcijas mērķis — sodīt uzņēmēju, vai panākt likuma izpildi? Tas arī nosaka veidu, kā tiek organizētas inspekcijas — to galvenais mērķis ir nevis sodīt pārkāpējus, bet panākt, lai likums tiktu ievērots. Turklāt, tā ir arī iespēja ievākt informāciju, kādi tiesību akti “nestrādā”, un veikt likumdošanas veiktspējas analīzi. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs uzdevums, un tieši tāpēc izlases veida pārbaudes ir nepieciešamas.  Ziemeļvalstu inspekcijām arī ir iespēja neuzlikt sodu, bet izteikt brīdinājumu un dot laiku, līdz kuram pārkāpums jānovērš (kas arī tiek pārbaudīts). Tādējādi inspekcijām līdztekus kontroles funkcijai ļoti svarīga ir atbalstošā funkcija, skaidrojot likuma normas. Manuprāt, izglītības sistēmā atbalstošajai un analizējošajai (monitoringa) komponentei vajadzētu spēlēt galveno lomu. Ziemeļnieku inspekcijām bija raksturīgi arī mērķtiecīgie projekti, kad tika inspicēti tikai noteikti aspekti, it īpaši, ja klajā nāca jauni tiesību akti vai mainījās esošie. Tādējādi tika iegūta informācija, kā jaunais tiesību akts “strādā”, un izstrādāti priekšlikumi situācijas uzlabošanai. Piemēram, tādējādi varētu iegūt informāciju, kā skolas novērš vardarbību skolēnu vidū vai kā tās virzās uz iekļaujošo izglītību?

Skolas arī nereti sūdzas, ja IKVD pārbaudes ir ļoti birokrātiskas, lielākā vērība tiek pievērsta papīriem, nevis darbam skolā. Tāpēc skolas, pārdzīvojušas akreditācijas jūkli, neredz IKVD vizītes jēgu — tā šķiet kā atkārtošanās. Nezinu, vai tas tā noticis visās skolās, vai atsevišķās, bet — šāda pieeja neizbrīna, jo kontrolēt “pēc būtības” prasa krietni lielāku iedziļināšanos un zināšanas, nekā skolas dokumentu pārbaude. Lai gan papīrs panes visu, uz papīra rakstīto grūtāk apstrīdēt. Tāpēc, pārbaudot tikai dokumentu atbilstību prasībām, inspektors jūtas drošāks, ka pārbaudītā iestāde nevērsīsies vēlāk pret viņu ar sūdzību. To pašu es arī novēroju diskusijās starp Baltijas un ziemeļnieku vides un ķīmisko vielu inspektoriem — kamēr ziemeļnieki fokusējās uz likumdošanas principu ieviešanu, Baltijas inspektori vēlējās skaidri formulētus noteikumus tiesību aktā, jo savādāk viņi jutās bezspēcīgi. Iespējams, tas arī saistīts ar mūsu vēsturisko pieredzi.

Manuprāt, mērķtiecīgas, atbalstošas izlases veida IKVD vizītes skolā dotu pozitīvu pienesumu turpmākai izglītības sistēmas attīstībai. Kā vēl bez vizītēm skolās iespējams veikt sistemātisku un pilnvērtīgu situācijas izpēti (monitoringu)? Atbildot tikai uz sūdzībām, tiktu iegūts izkropļots priekšstats par situāciju skolās, turklāt mazinātu IKVD iespējas atbrīvoties no “soda brigāžu” piegaršas. Ar vienu nosacījumu: inspektoriem ir augsta kvalifikācija, un vizītes mērķis ir izglītības likumu ieviešana, nevis skolu sodīšana.

Jana

Grāmata kreiļu vecākiem

Bibliotēkā uz mani paraudzījās pasen (2004) izdota grāmata “Varbūt arī tu esi kreilis?”, kuras autore Evija Pelša par šo tēmu rakstīja disertāciju. Lai gan iedomīgi padomāju, ka, būdama kreile un kreiles mamma, par kreiļiem zinu visu, tomēr paņēmu. Izlasīju un nolēmu ieteikt to arī citiem vecākiem, jo grāmata ir gana informatīva.

Šobrīd gan situācija krietni uzlabojusies – kreiļus vairs nemēģina pāraudzināt ar varu, roku pie sāniem nepiesien,tomēr daudziem vecākiem, pamanot, ka bērns ir kreilis, rodas vēlēšanās patrennēt labo roku – varbūt bērns labosies. Bet – nevajag – kreili nevar “izlabot”, bet, cenšoties viņu padarīt par labroci, mēs drīzāk kaitējam.

Protams, kreiļiem ir vairākas īpatnības (un grāmata tās labi izskaidro) – kreiļi var vēlāk sākt lasīt (gan es, gan mana meita sāka lasīt tikai septiņos gados), viņi var jaukt kreiso un labo pusi (es jaucu), viņiem ir sarežģīti izmantot dažus instrumentus (neciešu labroču šķēres) – bet – šīs problēmas nepazudīs, ja iemācīsim rakstīt ar labo roku.

Mani pašu vecāki pieņēma kā kreili, ļāva darboties, arī ēst ar kreiso roku. Diemžēl pirmās klases skolotāja pārliecināja manu mammu, ka man vajadzētu rakstīt ar labo roku. Galvenais arguments: rakstot ar kreiso, vairāk izsmērējas darbs un noķēpājas roka, turklāt – esot labi uztrennēt abas rokas: ja es salauzīšot vienu, varēšot izmantot otru.

Varbūt tieši tāpēc es esmu toleranta pret tiem, kas atšķirās, un neciešu mēģinājumus novienādot? Jo – šobrīd, kā pieaudzis cilvēks, es varu teikt, ka klases audzinātājas argumenti bija pilnīgi aplami. Nevienu roku skolas gados tā arī nesalauzu, bet rakstītais man bija bieži izķēpāts un rokas aizvien zilas pat vidusskolā, jo labā roka bija gana neveikla rakstu darbiem. Mani fascinēja, ka labroce skolotāja iedomājās zinām labāk, kā man, kreilim, būs dzīvot. Un –maldījās. Šī pieredze neattiecas tikai uz kreiļiem, bet arī citiem, kas neatbilst vairākumam: ir jāieklausās viņos un jāļauj pašiem izvēlēties, kā dzīvot (protams, respektējot arī citu tiesības), nevis jāmēģina piedzīt pie vairākuma dzīves veida.

Turklāt kreiļiem ir arī daudzas ļoti labas īpatnības. Tāpēc varbūt priecāties par to, nekā panikot par paredzamajām grūtībām? Kuras neizzudīs, ja kreilis rakstīs ar labo roku.

P.S. Manas meitas skolā ir stūrītis kreiļiem, kur ir paskaidrojumi, kā labāk apgūt dažas prasmes. Vai nav mīļi?

Jana