Turpinām par darba burtnīcām. Izmaksas.

Lai piedalītos diskusijā par mācību līdzekļiem un darba burtnīcu nepieciešamību, nolēmām apkopot to izmaksas un modelēt situāciju – zinot, kādos priekšmetos un cik tās pieejamas, un zinot skolēnu skaitu, aprēķinājām maksimālās izmaksas, kas rastos, ja visas skolas tās izmantotu. Šobrīd ir strīds, kura maciņam šīs izmaksas uzgulsies – vecākiem vai pašvaldībām? Un kā tiek galā skolas, kas tās neizmanto?

Mūsu aprēķini sākumskolas pirmajām trim klasēm:

Klase	1.	2.	3.
Skolēnu skaits Latvijā	20168	18876	19120
Darba burtnīcu komplekts (skolēnu vecāku pieredze), Ls	32,76	24,45	30,35
Izmaksas (ja visas skolas tās izmantotu), Ls	660 704	461 518	580 292

IZM gan vairākkārtēji ir skaidrojusi, ka neuzskata, ka darba burtnīcas ir ekskluzīvs mācību līdzeklis un esošie apstiprinātie mācību komplekti esot izmantojami bez darba burtnīcām. Kā liecina mūsu biedru pieredze, ir skolas, kas tik pat kā neizmanto darba burtnīcas (tikai svešvalodās), ir skolas, kas prasa gandrīz visu pieejamo klāstu.

Kā redzams mūsu aprēķinos, darba burtnīcas ir ļoti dārgs mācību līdzeklis, turklāt nav liecību, ka tas būtu iedarbīgāks, kā citi. Tāpēc ir jautājums – kāpēc skolas izmanto darba burtnīcas un kāpēc nemeklē citas, mūsdienīgākas metodes?

Mūsu aptaujātie skolotāji pamato – esošajās mācību grāmatās nav iekļauts pietiekami liels skaits uzdevumu, un ļoti bieži skolas nav iepirkušas uzdevumu krājumus, jo paļāvušās uz darba burtnīcām. Arī daži uzdevumu krājumi faktiski IR darba burtnīcas, jo atsevišķi uzdevumi ir izpildāmi pašā krājumā, kas nozīmē- nākošgad nevienam bērnam to nevar nodot. Skolas, kas pārlieku paļāvušās uz darba burtnīcām, neesot gatavas uzreiz atteikties no darba burtnīcām, jo varētu ciest mācību kvalitāte. Tātad:  kam būtu jāsedz šīs netālredzīgās politikas radītās izmaksas? Un – kāda būs garantija, ka turpmāk kaut kas mainīsies?

Nereti darba burtnīcas min kā risinājumu pārpildītām klasēm. Tās ir arī risinājums pedagogu laika trūkumam, lai izmantotu citas, mūsdienīgākas, bet darbietilpīgākas metodes. Mēs neatbalstām lielās klases, kamēr skolotājam nav skolotāja palīgu. Mēs atbalstām individualizētu pieeju, kas prasa cilvēkresurus, jā!

Ir priekšmeti (1. klase, sociālās zinības), kur mācību grāmatas nemaz nav pieejamas, ir tikai darba burtnīcas. Lai gan – sociālājās zinībās vispār nav skaidrs, kāpēc jāizvēlās darba butnīcas, ja daudz vairāk skolēni varētu iemācīties, diskutējot un darot? Tieši tāpat, kā ētikā.

Darba burtnīcas nav vienīgais, ko skolas vēlas no vecākiem –  vienas Pierīgas skolas trešklasnieka vecākiem grāmatu un darba burtnīcu iepirkums izmaksāja 53.28 latus – darba burtnīcas 30,35 Ls,  mācību grāmatas 15,72 Ls,  obligātā literatūra 7,21 Ls (jāpērk, jo nav pieejama ne skolas, ne vietējā bibliotēkā).  Diemžēl valsts un pašvaldību atvēlētā nauda grāmatu iepirkumam ir niecīga, līdz ar to nekādi uzkrājumi skolās nav veidoti. Rīgas apriņķa portāls pagājušā gada jūlijā rakstīja:

“Šā gada valsts budžetā mācību literatūras iegādei bija atvēlēti 407 188 lati, un  pēc papildu līdzekļu piešķiršanas (258 902 lati) kopējais šim mērķim paredzētais finansējums būs  666 090 lati, vēsta nozare.lv. …. Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntis Vasiļevskis iepriekš stāstīja, ka pašvaldības iegulda ļoti atšķirīgu naudas summu mācību līdzekļu iegādei. Piemēram, Garkalnes novada pašvaldība pagājušajā gadā mācību līdzekļu iegādei vienam skolēnam atvēlējusi 26 latus, kamēr 15 % no aptaujātajām 93 pašvaldībām tam varējušas piešķirt tikai līdz trijiem latiem”.

Šobrīd izskanējušas diskusijas, ka darba burtnīcas tomēr būtu jāpērk vecākiem, vienojoties ar skolu. Mēs to neatbalstām. Pirmkārt, vairums vecāku nav pietiekoši izglītoti metodikā un nevar argumentēt skolai, kāpēc nebūtu jāizvēlas šāds dārgs līdzeklis. Mums ir arī pieredze, ka pret vecākiem, kas iebilst, nereti seko izglītības iestādes vērsts mobings. Otrkārt, darba burtnīcas ir nepieciešams izglītības apguvei atbilstoši valsts apstiprinātām programmām, tās ietilpst mācību līdzekļu komplektā. Tātad tā nav vecāka izvēle, iepirkt rozā vai zaļu dzēšgumiju. Ir jāpērk konkrēta darba burtnīca konkrēta priekšmeta vajadzībām.

Ja gadījumā darba burtnīcas jāpērk vecākiem – atsevišķās skolās nekas nemainīsies, skolas pirks tos mācību līdzekļu komplektus, kas tām lētāk (bez uzdevumu krājumiem), un vecākiem lūgs pirkt darba burtnīcas. Ja darba burtnīcas nāksies pirkt pašvaldībām vai valstij, tās būs ieinteresētas lieki netērēties un ātri vien pieprasījums noregulēs piedāvājumu.

Kamēr valsts un pašvaldība nav vienojušās par finansējuma sadali mācību līdzekļiem, mūsu ieteikums skolēnu vecākiem: ja skola jums lūdz iegādāties darba burtnīcas, lūdziet to pamatot. Tikai pāris priekšmetos, piemēram, svešvalodās, to izmantošana varētu būt atbalstāma. Varbūt, ja skola sūdzas par uzdevumu krājumu trūkumu un pašvaldību piešķirtais finansējums ir nepietiekams, prātīgak būtu palīdzēt skolai sagādāt uzdevumu krājumus, kas varētu noderēt arī citus gadus?

Vecāki par izglītību

Daži iespaidi par Iespējamo

Ļoti priecājos, saņemot Iespējamās misijas ielūgumu uz atvērto durvju dienām, jo sen jau gribēju redzēt viņus klātienē. Aizgāju ar datoru padusē, lai pastrādātu kādā garlaicīgā brīdī. Garlaicīgais brīdis tā arī nepienāca.

Atzīšos, ka pašā sākumā, izdzirdot par Iespējamo misiju, man galvā iezvanījās aizspriedumi: pedagogi mācās gadiem, bet te, viena gada laikā, Iespējamā misija jauniešus sagatavo par skolotājiem? Aizspriedumi nozuda, vairāk lasot un uzzinot par Iespējamās misijas darbiem. Tas, ko es redzēju atvērto durvju dienās – pilnīgi mūsdienīga izglītības pieeja un spēcīga, rūpīgi izstrādāta sistēma. Lai gan atvērto durvju dienas bija veidotas kā mozaīka – vairāki diskusiju semināri, lekcijas, stendi, – vienotā un sistēmiskā pieeja bija visur jūtama.

Ļoti patika Ingas Pāvulas stāstītais par skolotāju atbalsta sistēmu, ko izmanto Iespējamā misija savā darbā. Ir arī vairākas atziņas, ko pierakstīju:

•  Lai vadītu citus, vispirms jāiemācās vadīt sevi.
• Ja skolotājs nav pieredzējis individualizētu atbalstu savā darbā, viņam ir ļoti grūti saprast, kā un kāpēc to vajag sniegt skolēnam.
• Atbalsta sistēma skolā nepieciešama ikvienam skolotājam. Gan pieredzējušam “pedagoģijas” spīdeklim, gan jaunam iesācējam.

Galvenā atziņa- katrā skolā ir nepieciešama atbalsta sistēma un kā to izveidot? Kā panākt, lai ikgadējo, parasto kvalifikācijas kursu vietā skola varētu pasūtīt konkrētu, savām vajadzībām nepieciešamu apmācību?

Vēlāk diskusijā Zane Oliņa izteicās “mani izbrīna, ka pieaugušie rada sarežģītas sistēmas, ar ko vēlāk paši pat ar lielām grūtībām netiek galā. Jārada sistēmas, ar ko tiek galā”.  Tā gan ir. Tiek taisītas milzīgas skolas, milzīgi centralizēti eksāmeni, pašvaldības plāno milzīgus centralizētus iepirkumus. Un tad sūdzas, ka laukums vairs nav pārredzams, viss ļoti lēns, un izpildītāji nav radoši?

Par ko visvairāk apbrīnoju Iespējamo misiju – mēs, protams, varam visi raudāt, cik te viss slikti, cik nemūsdienīga izglītība. Bet var arī vienkārši – pulcināt ap sevi domubiedrus un radīt savu sistēmu. Manuprāt, Iespējamā misija piecu gadu laikā ir paveikusi ļoti daudz. Viens jautājums, ļoti ķecerīgs, man paliek prātā – kam jānotiek, lai Iespējamās misijas lieliskās iestrādnes pārņemtu ne tikai Iespējamās misijas skolotāji un viņu domubiedri, bet arī citas skolas? Citiem bērnu vecākiem apliecinu: tas būtu tā vērts!
Ja gadījumā jūs nākošgad kāds aicina uz Iespējamās misijas atvērto durvju dienām – droši ejat! Novēlu Zanei un viņas komandai daudz enerģijas turpmākā darbā.

Jana