Detālāks pamatojums mūsu pārdomām par skolas uzsākšanas laiku

Šis nav raksts par izglītību, bet gan par pirmsskolas vecuma bērnu attīstības psiholoģiju. Vairāk teorētisks nekā praktisks, lai izprastu pirmsskolas vecuma bērnu attīstības procesus un to, vai mūsu bērni ir psiholoģiski un fiziski gatavi ierosinātajām pārmaiņām. Raksts ir teorētisks pamatojums tam, ko daudzus gadus vecāki mēģina pateikt — lielākā daļa bērnu nav gatavi sākt skolas gaitas 6 gadu vecumā, kam ir vairāki iemesli. Rakstā ir vilktas pirmsskolas vecuma bērnu attīstības paralēles ar veselību, mācību sekmēm un uzvedību, kā arī ir uzdoti jautājumi, kas rodas, lasot teorētisko materiālu.

Psihiskā attīstība ir ilgstošs, sarežģīts, pretrunīgs un dziļi individuāls, tomēr likumsakarīgs process. Nav iespējams to sekmīgi vadīt bez dziļām un praktiski apgūtām zināšanām par psihiskās attīstības būtību un īpatnībām katrā vecumposmā, par personības veidošanās mērķi un galvenajiem uzdevumiem, par to cilvēka izglītošanas un audzināšanas praktisko paņēmienu sistēmu, kas, mērķtiecīgi un prasmīgi lietota, dod iespēju izveidot vispusīgi attīstītu, dziļām zināšanām apbruņotu, morāli skaidru un sabiedriski aktīvu mūsu sabiedrības pilsoni. [1]

Psihologi vecumposmu periodizācijā pirmsskolas vecuma periodu izdala no 3 līdz 7 gadiem. Saistībā ar šo posmu visi psihologi norāda, ka bērna attīstība noris mijiedarbībā: vienlaikus bioloģiskā, psiholoģiskā un sociālā. Nervu sistēmas attīstība šajā posmā vēl tikai turpinās, kas nozīmē, ka uzmanības koncentrēšanas prasmes vēl ir attīstības stadijā. Tieši tādēļ šis attīstības posms ir īpaši svarīgs bērna turpmākajā dzīvē. Šajā posmā vēl noris bērnu orgānu attīstība, ko ilgtermiņā var negatīvi ietekmēt nelabvēlīga psiholoģiskā vide un apstākļi. Organisma nobriešana, jaunu funkciju rašanās, kaulu un muskuļu sistēmas, iekšējās sekrēcijas orgānu attīstība saistās ar noteiktiem laika periodiem un ietekmē bērna fizisko darbību, kurai ir liela nozīme viņa psihiskajā attīstībā. [2] 5–6 gadu vecumā bērns pareizi izrunā visas skaņas. Pilnveidojas viņa runa un paplašinās priekšstatu loks. Bērnam rodas liela interese par apkārtējām parādībām un līdz ar to daudz jautājumu. [3] Tātad, šajā posmā vēl noris īpaši svarīgie attīstības procesi, piemēram, valodas, fiziskā, kognitīvā, sociāli-emocionālā attīstība, personības veidošanās, morālo vērtību apzināšana utt., kam īpaši vēl ir nepieciešams rotaļas process. Lielākā daļa mūsdienu psihologu uzskata, ka būtisks pirmsskolas vecumposma attīstības instruments ir rotaļa. Tieši dažādas gan attīstošās, gan vienkārši saskarsmes un lomu spēles ir vislabākie sociālo, psiholoģisko un attīstības iemaņu veicinātāji šī vecumposma bērniem. Par rotaļas nozīmi pirmsskolas vecuma bērniem visā pasaulē ir veikti ļoti daudzi pētījumi. [4] Šajā posmā bērni vēl tikai mācās komunicēt, risināt konfliktus, pielāgot savu ikdienu pieaugušo ikdienas modelim, turklāt valoda pakāpeniski kļūst par bērna primāro komunikācijas līdzekli tikai no 4 līdz 6 gadu vecuma. Vai, sākot 1. klasi 6 gadu vecumā, mācību grāmatas, izglītības standarti, mācību programmas, skolotāji un skola spēs pabeigt bērnu tik svarīgo attīstības posmu un atbildēt uz katra bērna simtiem “kāpēc?” Vai izglītības standarti un mācību programma ir pielāgoti atbilstoši visām šī vecumposma attīstības īpatnībām, vai rotaļa ir neatņemama izglītības standartu, mācību programmu un mācību grāmatu sastāvdaļa? Vai sagatavošanas posms būs pietiekams, lai bērnu sagatavotu skolai gan psiholoģiski, gan intelektuāli? Vai 1. klasē (ja bērns skolas gaitas uzsāk no sešiem gadiem) gada laikā spēs nodrošināt visu sagatavošanas posmā nepieciešamo un arī 1. klases vielu, kas noteikta saskaņā ar izglītības standartiem?

Psihologi uzskata, ka īpaši svarīgi pirmsskolas posmā ir pareizi un pietiekami apgūt zināšanu un sociālās pamatprasmes, jo tikai tas ir priekšnoteikums sekmīgai skolas gaitai. Jo pirmsskolas posmā nokavētais var būt arī par cēloni nesekmībai un otrgadībai. Bērns, kurš skolai nepietiekami sagatavots, ar grūtībām pielāgojas jaunajai situācijai: viņš neprot savaldīties, pakļauties disciplīnai, ir pārlieku kustīgs, kauslīgs, rīkojas acumirkļa iespaidā un rezultātā dezorganizē darbu. Ja pirmsskolas vecumā bērna roka nav vingrināta, pirmajās klasēs daudz pūļu un laika prasa rakstu darbu sagatavošana. Ja nav pietiekami attīstīta lasītprasme pirmajos skolas gados, lielas grūtības sagādā un daudz laika prasa mājas uzdevumu sagatavošana mutvārdos visā turpmākajā skolas mācību laikā. [5] Velkot paralēles ar mūsdienu bērniem, procentuāli lielam skaitam bērnu jau pirmsskolas vecumā ir atšķirīgi psiholoģiskie un fiziskie traucējumi (redze, dzirde, valoda, stājas problēmas), piemēram, saskaņā ar 2011. gada bērnu profilaktisko apskašu rezultātiem Latvijā no 77 352 apskatītajiem pirmsskolas vecuma bērniem 351 bija konstatēti dzirdes traucējumi, 4664 — redzes traucējumi, 6125 — valodas traucējumi, 813 bērniem jau ir skolioze, bet 6109 bērniem ir citi stājas traucējumi. [6] Tātad Latvijā gandrīz 23,5 % bērnu jau pirmsskolas vecumā ir attīstības un stājas problēmas. Vai ir garantija, ka, pārnesot 1. klasi uz pirmsskolas vecuma posmu, šie sliktie attīstības rādītāji nepieaugs? Mūsdienās bieži tiek runāts par uztveres, atmiņas vai uzmanības noturības traucējumiem. Saskaņā ar statistikas datiem, Latvija 10 % no visiem bērniem, kurus vecāki atved pie garīgās veselības speciālista, cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) un pretējiem uzvedības traucējumiem (PUT). [7] Krievu zinātnieki M. Bezrukihs, S. Jefimova, V. Kovaļovs uzskata, ka šis uzvedības traucējums visintensīvāk parādās vecākā pirmsskolas vecuma bērniem. Tātad zinātnieki ir secinājuši, ka tieši pirmsskolas vecumā bērniem visspilgtāk izpaužas hiperaktivitātes pazīmes. Pirmsskolas vecuma bērni paši par sevi ir aktīvi, ko psihologi pamato ar viņu psihofizioloģiskās attīstības īpatnībām. Zinātnieki (H. Kaplāns, B. Sadoks, J. Grebs, D. Sjū u.c.) norāda, ka bērnu hiperaktīvas uzvedības cēloņi var būt ļoti dažādi, bet tos var iedalīt divās grupās: bioloģiskie un psiholoģiskie cēloņi. Kā cēloņi hiperaktīvas uzvedības izpausmēm var būt stresa situāciju izraisīti psihiskie pārdzīvojumi, ģimenes harmonisko attiecību iziršana un citi satraukumu izsaucoši faktori. Tātad pirmsskolas vecuma bērnu apmācībā jāizmanto programmas, kas novērstu šo stresu veidojošus apstākļus, un, kas ir orientētas uz bērnu attīstību. [8] Tādēļ rodas bažas, vai šajā pārejas posmā skolā būs iespējama adekvāta un pamatota vienkārši aktīvu bērnu un bērnu ar dažādiem uzvedības un uzmanības traucējumiem atšķiršana? Vai netiks neapzināti veicināta šo dažādo sindromu attīstība tiem bērniem, kam jau ir problēmas šajās jomās, vai nepamatota uzmanības un uzvedības traucējumu diagnosticēšana veseliem bērniem? Vai skolas vispār ir gatavas pirmajā klasē pastiprināti apgūt lasīšanu, rakstīšanu, skaitīšanu u.c. pamatzināšanas, un vai izglītības standarta prasību īstenošanai 1. klases skolniekiem pietiks ar vienu gadu? Jo, vai ir padomāts par to, vai ir iespējams pārbīdīt par vienu gadu sagatavošanas posmu skolai, t.i., vai piecgadnieki spēs koncentrēties un sākt mācīties lasīt un skaitīt?

Turklāt jāņem vērā arī vispārējie veselības (slimošanas) aspekti, piemēram, pirmsskolas vecuma bērniem plaušas vēl nav pilnībā attīstījušās, tādēļ šajā vecumposmā bērni biežāk slimo ar elpceļu iekaisumiem un slimībām [9] Arī šis fakts rosina aizdomāties, vai nepareizi izvēlēts vecums mācību uzsākšanai kopā ar izraisītajām psiholoģiskajām sekām, pirmkārt, neveicinās bērnu slimošanu? Otrkārt, vai, slimojot bērni neiekavēs mācības, kas vēlāk atspoguļosies uz turpmākām zināšanām un sekmēm?

Eiropas Savienībā joprojām ir problēma ar agrīnu skolas pamešanu, protams, faktori ir atšķirīgi, bet problēmas pastāv. ES viena piektā daļa no jauniešiem līdz 15 gadu vecumam sasniedz tikai zemāko lasītprasmes sagatavotības līmeni; gandrīz 15 % no 18–24 gadus veciem jauniešiem pāragri pamet skolu;  tikai 77 % no 22 gadus veciem jauniešiem ir pabeigta vidējā izglītība. Jautājums par prasmēm ir vitāli svarīgs. Gandrīz trešā daļa Eiropas darbaspēka ir mazkvalificēta. Vērts piezīmēt, ka skolām ir grūtības jauniešus ieinteresēt par galvenajiem dabaszinātņu un matemātikas priekšmetiem, kas ir būtiski svarīgi Eiropas konkurētspējai. Meitenēm matemātikā un dabaszinātnēs veicas sliktāk nekā zēniem, un ir arī citas būtiskas atšķirības dzimumu starpā: salīdzinot ar meitenēm, zēni arvien sliktāk lasa un biežāk pamet skolu. Lisabonas stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai jau sen ir atzīta izglītības un apmācības nozīme. Nepareizi procesi dos nepareizus rezultātus, kam var būt kritiskas sekas. No tā cietīs tikai bērni. [10] Vai Latvija negrasās reformēt izglītību, sākot nepareizus procesus?

Secinājumi. Protams, ir izņēmumi, t. i., ir bērni, kas spēj vienā gadā pabeigt divas klases, taču šo apdāvināto bērnu procentuāli ir maz. Pamatā vairākums bērnu ir šī gadsimtiem ilgi pētītā un pierādītā psiholoģiskā modeļa bērni, kuru attīstībai ir īpaši svarīgi noteikti vecumposmi un atbilstoša, saskaņota rīcība katrā no tiem.  Vai, piespiežot mazus bērnus sākt ātrāk mācīties, valsts atrisinās nepareizās pārvaldes problēmas un ēnu ekonomiku, vai arī panāks to, ka motivācija mācīties vairākumam zudīs jau 1. klasē un līdz ar to 12. klasi beigs mazāk bērnu un ar sliktākām sekmēm? Problēmas ir izglītības kvalitātē, nevis tajā, cik gados bērni uzsāk mācības. Problēmas ir saistītas ar to, ka lielākoties augstskolu programmas un piedāvājums neatbilst darba tirgus pieprasījumam, kā arī tajā, ka skolās nespēj ieinteresēt un ievirzīt bērnus tajās zinātnēs, kurās trūkst kvalificēts darbaspēks un kuras nepieciešamas darba devējiem. Vai sešgadinieki pirmajā klasē atrisinās šīs problēmas? Nē. Tad vēl joprojām nav skaidrs šo reformu mērķis un pamatojums.

Agnese 

 

[1] V.Avotiņš, L. Prindule, Z. Upmane. Bērnu attīstība mācību un audzināšanas procesā. 1981, Rīga, Zvaigzne. 3. lpp.

[2] Turpat. 60. lpp.

[3] Bērna attīstība. http://www.neslimo.lv/pme/?name=berna-attistiba. Sk. internetā 18.03.2013.

[4] D. Davies. Child development. A practitioner’s guide. 3rd edition. 2011, The Guilford Press. 300.–303. lpp.

[5] V.Avotiņš, L. Prindule, Z. Upmane. Bērnu attīstība mācību un audzināšanas procesā. 1981, Rīga, Zvaigzne. 78.–130. lpp.

[6] Slimību profilakses un kontroles centrs. Statistikas dati par 2011. gadu. Bērnu veselība. http://www.spkc.gov.lv/veselibas-aprupes-statistika. Sk. internetā 18.03.2013.

[7] Ināra Roja. Bērni ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) un pretējiem uzvedības traucējumiem (PUT). http://www.medicine.lv/raksti/———–berni-ar-uzmanibas-deficita-un-hiperaktivitates-sindromu-udhs-un-pretejiem-uzvedibas-trau. Sk. internetā 18.03.2013.

[8] Uzmanības deficīta sindroms. Hiperaktīvie bērni. http://udhs.wordpress.com/2006/09/17/referats-par-udhs-augstskolai/#more-4. Sk. internetā 18.03.2013.

[9] Physical Development: Age 2–6. http://www.cliffsnotes.com/study_guide/Physical-Development-Age-26.topicArticleId-26831,articleId-26772.html. Sk. internetā 18.03.2013.

[10] Sasniegumi ceļā uz Lisabonas mērķiem izglītībā un apmācībā. SEC (2006) 639.

Kad skolu uzsākt, un kad to beigt? Mūsu pārdomas

IZM apgalvojot, ka ir sagatavoti un aprobēti standarti sākumskolai, kas nodrošina 6 gadīgo bērnu iekļaušanu pamatizglītībā atbilstoši vecumposma spējām un vajadzībām. Diemžēl, ja tas ir tas pats piedāvājums, kas tika ietverts Ministru kabineta noteikumos Nr.709 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām” (2010.gada 3.augustā), tad aprobācijas rezultāti neliecināja par piemērotību sešgadīgo bērnu apmācībai. Ja piedāvājums ir cits – nav nekādu ziņu, kur un kā tas ticis aprobēts.
Kā  liecina psihologu pētījumi, ir būtiskas atšķirības starp bērnu vecumā līdz 7 gadiem un bērnu, kas jau ir sasniedzis 7 gadu vecumu. Tāpēc nekādi nepārliecina IZM apgalvojums, ka skolotāji būs gatavi darbam ar sešgadīgiem bērniem, jo vecumposma īpatnības ir ar citām prasībām gan mācību metožu pielietošanā, gan fizioloģisko vajadzību nodrošināšanā, bet pašreizējie sākumskolas pedagogi  ir mācījušies strādāt ar bērniem, kas septiņu gadu vecumu jau ir sasnieguši. Tātad, nepieciešama šo pedagogu kvalifikācijas celšana, lai nodrošinātu atbilstošu sagatavotību. Ja klasē vairāk par 24 bērniem, ir jāātrod iespēja piesaistīt  skolotāja palīgu.
Mēs atbalstām sešgadīgo bērnu apmācību tikai tādā vidē, kas ir draudzīga bērnam gan psiholoģiski, gan fizioloģiski un kādu pašlaik nodrošina pirmsskolas izglītības iestādes, nodrošinot arī bērnu atpūtu dienā un bērnu pieskatīšanu arī ārpus nodarbībām, ņemot vērā, ka Latvijā ir augsts nabadzības risks un arī strādājošiem vecākiem nepietiek līdzekļu privātu bērnu pieskatītāju algošanai pirmsskolas vecuma bērniem atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam, kā arī valstī nav tradīciju, kas nodrošinātu vecākiem iespēju strādāt nepilna laika darbu tikai bērna mācību stundu laikā.
Kā liecina pirmsskolas pedagogu pieredze, tad bērniem, kas uzsāk pirmsskolas sagatavošanu tikai piecu gadu vecumā, ir ļoti grūti apgūt visas nepieciešamās zināšanas un prasmes, jo nav apgūtas pamatprasmes, ko rotaļājoties apgūst trīs un četrus gadus vecie pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi. Ja šī izglītošanās tiek uzsākta sešu gadu vecumā, sarežģījumu un problēmu ir vēl vairāk. Tas nozīmē, ka nav pieļaujama piecgadīgo izglītošanas nodalīšana un nepieciešamas skaidras prasības un standarti izglītojamajiem ne vēlāk kā no piecu gadu vecuma. Optimāli būtu izstrādāt standartus un vadlīnijas arī trīs un četrus gadus veciem bērniem, ļaujot tos apgūt pirmsskolas izglītības iestādē vai mājās pēc vecāku vēlmēm un  atbilstoši bērna vajadzībām.
Pirms piekrist jebkādām izmaiņām klašu numerācijā, vispirms ir jāizstrādā skaidri standarti un vadlīnijas katram mācību gadam, sākot ne vēlāk kā no piecu gadu vecuma, paredzot pietiekami garu pārejas periodu, lai nebūtu nepieciešams vidējo klašu posmā, kas jau tā ir pieblīvēts, “pārlekt” kādai klasei vai tās apvienot, kā to paredzēja agrākie IZM reformu piedāvājumi.
Ņemot vērā PISA testos veiksmīgāko Eiropas valstu pieredzi, plānojot standartus un vadlīnijas piecus līdz desmit gadus veciem bērniem, galvenā uzmanība ir vēršama pamatprasmju apguvei – lasīšanai, matemātiskās domāšanas attīstīšanai, dabaszinībām, kā arī valodām. Sportam un mākslas priekšmetiem jābūt bērna fizisko un radošo prasmju attīstītājiem. Optimāli, ja pašreizējam sākumskolas vecumam atbilstošie skolēni netiktu noslogoti ar mājasdarbiem, tā vietā visus praktiskos vingrinājumus veicot tam papildus paredzētajā laikā skolā, kas ļautu skolā uzkavēties ilgāk, papildus bērniem nodrošināt vismaz stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā dienas vidū.

Nav skaidrs, kā absolvējot vidusskolu 18 gadu vecumā, notiks  jauniešu ātrāka  iesaistīšanās augstākās izglītības apguvē un pievienošanās darba tirgum, kur jau tagad ir augsts jauniešu bezdarbs, bet pensionēšanās vecumu tuvākajā laikā ir plānots vēl paaugstināt, tādejādi samazinot potenciāli brīvo darba vietu skaitu. Nav arī skaidrs, kādā veidā tiks nodrošināta darba tirgus pieprasījumam atbilstošas profesionālās izglītības nodrošināšana. Kā redzams, arī profesionālās izglītības jomā pašlaik ir daudz problēmu un nepieciešamas reformas.

Gundega “Vecāki par izglītību” vārdā 

Bezmaksas izglītība kā karsts kartupelis mutē

Nezinu, kā jūs, bet es domāju, ka vislabāk ir tad, ja līgums uz papīra atbilst tam, kas notiek dzīvē.

Satversmes 112. pants nosaka, ka Latvijā “valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.” Tomēr vecāki ir spiesti krietni daudz tērēties – gan apgādāt skolas ar saimniecības materiāliem, gan mācību līdzekļiem, gan palīdzēt remontos. Daži atļaujas kurnēt un atgādināt, ka ir bezmaksas izglītība. Citi ir saprotoši, ka skolām naudas nepietiek, un gatavi sava bērna labā piemaksāt un arī tualetes papīra rulli atnest. Citi pasaka, ka izglītība ir bezmaksas, un nepērk neko, un piever acis, ka viņu bērns izmanto citu vecāku sanestās lietas. Citi vienkārši nevar atļauties. Kas no tā cieš? Protams, izglītības kvalitāte.

Un te mēs apstājamies pie lielās dilemmas – no vienas puses, vēlamies bezmaksas, no otras puses, gribam kvalitatīvu izglītību. Vai mēs drīkstam vēlēties abas? Jeb tikai vienu no tām?

Tā kā katra pašvaldība intepretēja bezmaksas pa savam, tad arī piesķirtais līdzekļu apjoms ievērojami atšķīrās. Pati IZM arī atbild uz pilsoņa Jansona kunga sūdzību,  ka esošais regulējums nestrādā. Nu, ja nestrādā, kurš par to atbild? IZM pacentās izstrādāt tiesību aktu grozījumu projektu, lai skaidri noteiktu, ko tad ietver bezmaksas izglītība, un Tiesībsargam šis solis patika.

Pašvaldībām tas likās par šerpu, un tās teica – visu nevaram nopirkt, skolām par atsevišķām lietām (darba burtnīcām) ir jāvienojas ar vecākiem. Bet tiesību aktā to fiksēt nevar, jo Satversme saka – ir bezmaksas izglītība! Atkal atgriežamies sākumpunktā – tas, kas notiek dzīvē, nav gluži tas, kas uz papīra.

Ko darīt?  Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.

Pirmā iespēja. Atsakāmies no “bezmaksas izglītības” Satversmē, to grozot, vai arī pārdomājam esošo interpretāciju (ko īsti nozīmē bez maksas),  un nosakam vecāku līdzmaksājuma daļu. Liela daļa vecāku taču piekrīt, ka izglītība ir nozīmīgs ieguldījums bērna nākotnē, un ir gatavi un spējīgi maksāt. Kāpēc atteikties no šāda līdzmaksājuma? Problēma: kā to apmaksās tie, kuriem nepietiek līdzekļu? Varam piešķirt skolas naudas pabalstus, bet 44 % bērnu Latvijā ir uz nabadzības robežas.  Milzīgs administratīvais slogs, lai visus nodrošinātu, un novērstu brīvos jātniekus (negodīgu “bez maksas” statusa iegūšanu).

Otra iespēja. Piekrītam bezmaksas izglītībai, nepalielinam valsts un pašvaldību finansējumu un upurējam kvalitāti. Lielas klases, maz materiālu, problēmu risināšanā algojam nevis psihologus un sociālos pedagogus, bet apsargus. Protams, parādīsies vecāku daļa, kuru tas neapmierinās, kas pieprasīs kvalitāti. Tie tad lai iet uz privātskolām. Jā, bet viņi maksā nodokļus, tātad, arī valstij un pašvaldībai jāpiedalās privātskolu finansēšanā, naudai taču jāseko bērnam! Daži būs gatavi piemaksāt vēl vairāk, un veidosies elitāras skolas, kas, izmantojot sabiedrisko finansējumu,  veicinās sabiedrības noslāņošanos. Vai tas ir tas, ko vēlamies?

Trešā iespēja ir pašreizējā. Izliekamies, ka ir bezmaksas izglītība, bet, tā kā pašvaldības nespēj visu apmaksāt, skolām jāvienojas ar vecākiem. Kā līdz šim. Un Tiesībsarga aktivitātes un IZM ieguldījums izplēn, jo nekas būtībā nemainās. Katrs interpretē, kā vēlas, par kādiem līdzekļiem un kādā apjomā vecāki un skolas vienojas. Skolas, nespēdamas izskaidrot pašvaldības grāmatvedei, kāpēc skolai vajag vienu tonera kaseti un 15 ruļļus tualetes papīra mēnesī, prasa vecākiem. Turpināsies iesāktais ceļš – ja vecāki sūdzēsies, ka skola lūdz naudu, pašvaldības atteiks, ka nevajag dot, jo esot piešķīrušas gana (atbilstoši grāmatvedes izpratnei).

Mīļās pašvaldības, gribam arī jums darīt zināmu, ka dzēšgumijas un rūtiņu burtnīcas vecākus neuztrauc, tās varam pirkt paši. Neizmantojiet tās arī savos argumentos! Uztrauc pozīcijas, kas prasa lielus izdevumus, un tās ir – mācību grāmatas un darba burtnīcas. Un šeit mēs neko daudz ar skolu vienoties nevaram, jo skola izvēlās mācību metodes un komplektus, kuros iekļautas darba burtnīcas. Un, kā parāda mūsu aplēses, tās prasa ļoti lielus līdzekļus, bet to efektivitāte ir nepārliecinoša.

Un vēl. Nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka valsts iegūtu, ja investētu mācību līdzekļu saturā un izstrādātu mācību līdzekļus, kuru autortiesību turētājs būtu IZM. Skolas varētu kopēt, cik tik vēlas.

..

Jana “Vecāki par izglītību” vārdā 

..

P.S. Izmantojot komentārus čivinātavā, ir vēl divas piebildes:

1) Ja skolas un pašvaldības iepirktu mācību līdzekļus centralizēti, tad to cena par vienību būtu zemāka, nekā katram vecākam pērkot atsevišķi; protams, svarīgi ir saglabāt skolu autonomiju mācību metožu izvēlē – pašvaldībai nevajadzētu uzspiest izvēli, tikai koordinēt iepirkumu.

2) @KristineKazaka jautā “Vai tiešām budžets ir tikai valstij un pašvaldībām? Vecākiem ir bezizmēra maki, no kuriem var grābt un grābt?”. Pašreizējā situācija neņem vērā vecāku iespējas plānot savu budžetu, un laicīgi rēķināties ar nepieciešamajām izmaksām. Varbūt citās valstīs, kur lielākas algas, tam nav tik liela nozīme, bet Latvijā ir.