Turpinot tēmu par ēdināšanu bērnudārzos un skolās, pārpublicējam no žurnāla “Iepirkumi“ uzņēmēja viedokli par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem. Vai vecākiem ir pamats bažīties? Vai tas, ka pašvaldības iedod brīvpusdienas, nozīmē, ka ēdināšanā viss ir kartībā un vecākiem jāliekas mierā?
Pārtikas vairumtirdzniecības kompānijas Futurus Food komercdirektors ĒRIKS JANSONS jau vairāk nekā desmit gadus piedalās valsts un pašvaldības iestāžu organizētajos pārtikas iepirkuma konkursos. Tos rīko, lai nodrošinātu ēdināšanu skolās, bērnudārzos, pansionātos un citās iestādēs.
It kā vienkārša, pašsaprotama lieta. Arī iepirkumu summas nav pārāk lielas. Tomēr izrādās – tieši ar pārtikas iepirkumiem saistīts bezgala daudz dīvainību, un tās iegāde ir viena no grūtāk kontrolējamām iepirkuma procedūrām. Tas savukārt paver iespēju aizmuguriskiem darījumiem un konkursā ļauj ieslēgt zaļo gaismu savējiem.
No putraimu fasēšanas līdz iepirkumiem
SIA Futurus Food darbība sākās ar putraimu fasēšanu un apmēram 10 darbiniekiem. Ēriks Jansons, kurš šajā vairumtirdzniecības kompānijā nonācis 2001. gadā, atceras, ka toreiz gada apgrozījums bijis kādi 50–60 tūkstoši latu. Tomēr pakāpeniski uzņēmuma darbība paplašinājusies. Nesen tas pievērsies eksportam, atvēris savu krekeru un cepumu ražotni, tāpēc pašlaik mazumtirgotājiem spēj piedāvāt jau ap 800 dažādu nosaukumu pārtikas preces, bet apgrozījums šajā laikā pieaudzis līdz astoņiem miljoniem latu gadā.
Līdzīgi attīstījusies situācija ar iepirkumiem. Sākumā uzņēmums bijis vienīgais, kas ar tiem nodarbojies.
„Tolaik bija cita sistēma. Informācija par mazajiem, lokālajiem iepirkumiem tika publicēta attiecīgajās mājaslapās, bet mums nebija tik daudz resursu, lai tās visas pārbaudītu. Pirmos četrus gadus orientējāmies tikai uz tiem, par kuriem ziņas bija atrodams Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā – tātad strādājām vienīgi ar lielajiem iepirkumiem,” atceras Ēriks Jansons. Tagad viņam esot divi asistenti, kas ļauj vidēji gadā katru darbdienu piedalīties pat vairāk nekā vienā iepirkumā, un pērn to skaits bijis 260.
Vienlaikus gan jāsaprot, ka runa nav par celtniecības pakalpojumiem vai elektroenerģijas piegādi, bet gan – par pārtikas iepirkumu. „Tās ir pavisam citas summas – 70 000–100 000 latu gadā pārtikai jau ir ļoti liels iepirkums,” skaidro komercdirektors. „Bet pēdējā laikā mēs piedalāmies arī konkursos ar kopējo summu 1000 lati gadā. Futurus Food priekšrocība ir tāda, ka, strādājot ar lielveikaliem, mūsu mašīnas piegādā produktus visā Latvijā, tad kāpēc gan šo iespēju neizmantot arī mazākiem pasūtītājiem! Parēķinu, kāds ir autotransporta noslogojums, attālums un rezultātā tie ir papildus kādi 100 lati mēnesī.”
Pārtikas iepirkuma specifika ir lotes. Tas nozīmē, – konkurss tiek rīkots atsevišķām produktu grupām. Futurus Food gan nodarbojas tikai ar tādu produktu piegādi, kurus var uzglabāt bez temperatūras ierobežojumiem. Tātad sortimentā neietilpst piens, gaļa, svaigas zivis, dārzeņi un citas tamlīdzīgas lietas.
Tomēr, kā uzskata Ēriks, pateicoties tieši iepirkumu pieprasījumam, vienlaikus aug arī uzņēmuma produktu sortiments, kas savukārt pēc tam ļauj sekmīgi konkurēt nākamajos iepirkumos.
Kādi ir galvenie secinājumi? Pirms runāt par problēmām, kas attiecas uz pašiem iepirkumiem, Ēriks saka: „Galvenais, ko uzskatāmi rāda iepirkumu apjoms, ir tas, ka ar katru gadu samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Līdz ar to mazāk kļūst gan patērētāju, gan pircēju. Ja, teiksim, 2006. gadā liels pansionāts iepirka sešas tonnas cukura, tad pašlaik – tikai četras tonnas. Tas pats notiek arī ar pārējiem produktiem. Un ne tikai pansionātos – arī skolās. Turklāt ne tāpēc, ka budžets apcirpts vai mazāk dod ēst, bet tāpēc, ka cilvēku kļūst arvien mazāk. Sevišķi laukos. Cits pēc cita tiek slēgti mazie lauku veikali. Kādreiz pagastos bija vidēji trīs, tagad palicis pa vienam veikaliņam.”
Skola vai itāļu restorāns?!
Savukārt attiecībā uz iepirkumiem Ēriku Jansonu visvairāk uztrauc manipulācijas specifikācijās ar dažādiem produktiem jeb, citiem vārdiem sakot, prasības, kas tiek izvirzītas piegādātājiem. Viņš to sauc par specifikāciju īpatnībām, jo pārtikas iepirkumu konkursos uzvar lote ar viszemāko cenu. Savukārt tas, iespējams, ļauj pakārtot konkursus atsevišķu pretendentu interesēm.
Lūk, piemērs! Tieši todien, kad notiek mūsu saruna, vienā no Rīgas skolām noslēdzas pārtikas iepirkumu konkurss, uz kuru devusies Ērika kolēģe, bet viņš ņem konkursa rīkotāju izstrādāto specifikāciju, kur divās pozīcijā minēta eļļa: rapšu eļļa – 200 litri un olīveļļa, augstākā spieduma, – 900 litri. „Uzreiz rodas jautājums – tā ir skola vai itāļu restorāns, ja tur vajadzīgi tikai 200 litri rapšu eļļas un gandrīz tonna olīveļļas?!” Jansons vaicā un tūlīt pats arī atbild: „Nē! Visticamāk, ir kāds speciāls pretendents, kurš lieliski zina, ka skola olīveļļu nemaz neņems. Tāpēc, ja tās cena pašlaik ir ap latu septiņdesmit, šis pretendents mierīgi ieraksta savā piedāvājumā lats un uzvar konkursu, iegūstot visu loti, jo viņa piedāvājums ir ievērojami lētāks.”
Tieši tāpēc Ēriks uzskata, ka pārtikas iepirkums Latvijā esot specifisks ar savām reģionālajām īpatnībām. Nereti tiekot izmantotas visas iespējas, lai tirgū neielaistu svešus, bet saglabātu vietējos. „Protams, ne visur, ir vietas, kur iepirkumi notiek ļoti korekti,” Ēriks tūlīt pat uzsver,” bet, piemēram, lai mēs Daugavpilī tiktu pie normāla iepirkuma, vajag pamatīgi pacīnīties.”
Tas izskaidrojams ar to, ka divdesmit neatkarības gados izveidojušās firmas, kuru galvenais, ja ne vienīgais, bizness ir tieši valsts un pašvaldību pārtikas iepirkumi. Tāpēc, ņemot vērā, ka cilvēki reģionos cits citu pazīst – kopā mācījušies, kopā strādājuši, kopīgi draugi un paziņas –, lai esošo situāciju saglabātu un tirgū neļautu ienākt svešiem, kopējā lotē tiek iestrādātas viena vai vairākas pozīcijas, par kurām pretendents zina, ka pasūtītājam šos produktus praktiski nemaz nevajag.
Visvairāk Ēriks Jansons sašutis par pašvaldībām un mācību iestāžu vadītājiem, kas tamlīdzīgi lobējot konkrētus uzņēmējus, īstenībā apzog bērnus. Par to naudu, kas paredzēta produktiem, kurus, visticamāk, nepiegādās un neizmantos, skolēnus varētu aizvest uz teātri vai hokeju.
Kam pieder Rīgas bērnudārzu kopgaldi
Ne tikai reģionos – arī Rīgā esot savas īpatnības. Un viena no tām attiecas uz galvaspilsētas bērnudārziem. Kādi 90 procenti no tiem pilnīgi visu pārtiku iepērk no viena piegādātāja. „Mēs veicam piegādes daudziem bērnudārziem. Balvos, Ērgļos, Aizkrauklē, Jūrmalā, Talsos, Rēzeknē un vēl citos novados, bet nekur nav tāda sistēma kā Rīgā. Es uzrakstīju sūdzību IUB, kāpēc neļauj paplašināt pretendentu loku. Man atbildēja, ka bērnudārzi baidoties, ja iepirkumu sadalīs lotēs, kā to paredz likums, tad iepirkums būs tik mazs, ka neviens uz to nepieteiksies. Un vēl, ja piegādātāju būs vairāk, tad pārtiku katrs piegādās ar savu automašīnu, un tas varot apdraudēt bērnu drošību,” stāsta Jansons. Viņaprāt, šīs atrunas neiztur nekādu kritiku. Jūrmalā, Rēzeknē un citur var iepirkumu sadalīt lotēs, Rīgā nevar. Tur piegādātāji bērnu drošību neapdraud, Rīgā – apdraud. Turklāt, pildot PVD prasības, produkti, kas jāuzglabā dažādās temperatūrās, tāpat būtu jāved katrs ar savu mašīnu. Un, ja pilda likumu, tas nozīmē, ka šā vai tā vismaz trim mašīnām jāiebrauc bērnudārzā, lai piegādātu bakaleju, piena produktus un saldētos produktus.
„Problēma slēpjas citur. Pietiek internetā uzmanīgi paanalizēt attiecīgās piegādes un papētīt, kas ar tām nodarbojas, lai secinātu, ka Rīga īstenībā ir sadalīta gluži kā deviņdesmitajos gados,” turpina Ēriks. „Viena šāda kompānija, kas piegādā visa veida pārtiku, regulāri uzvar konkursos lielākajā daļā Iļģuciema un Imantas bērnudārzu. Apmēram līdz Zasulaukam, bet ne tālāk. Šī kompānija nekad neuzvar Juglā vai Purvciemā. Tur uzvar citas. Bet arī vienas un tās pašas.”
Pēc Ērika domām, visticamāk šādas firmas tieši tāpēc arī radītas, lai barotos uz Rīgas bērnudārzu rēķina. „Mums ir ražošana, eksports, vairākas lielas noliktavas, mēs apgādājam Rimi un Maxima, kā arī visas pārējās veikalu ķēdes, tāpēc iepirkumi ir tikai viens no darbības virzieniem, bet viņiem nekā cita nav. Viņiem, iespējams, birojā vienā telpā sēž direktors – otrā, turpat blakus, atrodas noliktava, kur komplektē piegādes.”
Diemžēl kopējā nesakārtotība pārtikas iepirkumu tehniskajās specifikācijās ļauj tamlīdzīgas manipulācijas, ja tās tiek atklātas konkursa laikā, norakstīt uz nejaušības un kļūdu rēķina. „Novadi, kuriem tagad jāiepērk pārtika gan saviem bērnudārziem, gan skolām, gan pansionātiem, neprot izveidot normālu tehnisko specifikāciju. Īstenībā par katru otro no tām būtu jāraksta sūdzības,” uzskata Jansons. Kā piemēru viņš min kādu novadu, kurš nupat izsludinājis iepirkumu. „Viņiem gadā vajagot tonnu sāls, tonnu konfekšu, divarpus tonnas eļļas un… pusotras tonnas rauga! Mēs, strādājot ar 180 pasūtītājiem visā Latvijā, gada laikā tik daudz rauga nerealizējam, cik pieprasa šis viens novads.”
Savukārt kāds cits neliels novads specifikācijā ielicis 536 kilogramus melno malto piparu. Ērikaprāt, tas esot nenormāls daudzums, ar to varot uz gadu visu novadu iepiparot. Bet, pareizinot ar cenu, ja specifikācijā tiek pieprasīts mazais 15 gramu fasējums, tie kopā esot apmēram 5000 latu! Un īstenībā vienalga, kā šis absurds radies – tīšām vai neprofesionāli strādājot ar datoru un nepamanot, ka Excel tabulā paciņas pārvērtušās kilogramos, galvenais, – cilvēks, kurš sapratīs, ka runa visdrīzāk ir par 536 paciņu simtsgramīgajiem iepakojumiem, nevis kilogramiem, jau automātiski ir šo iepirkumu vinnējis un krietni nopelnījis.
Tomēr visaugstākā pilotāža, kā stāsta Ēriks, esot kāds no Ieslodzījumu vietu pārvaldes (IeVP) iepirkumiem: „Vienas lotes tehniskajā specifikācijā tika pieprasīts piena un augu tauku maisījums ar 39 procentiem augu tauku satura un piena tauku saturu, sākot no 41 procenta. Tas gan nav sviests, tomēr stipri līdzīgs, un Latvijā tādu neražo. Šīs lotes piegādē jau vairākus gadus pēc kārtas uzvar viena un tā pati kompānija. Noskaidroju, ka tādu ražo Polijā, un arī mēs piedalījāmies konkursā, kurā zaudējām. Vēlāk man neoficiāli izdevās noskaidrot un pat dabūt tam apstiprinājumu, ka IeVP, kas, loģiski, svešām acīm ir slēgta sistēma, jo cietumā tik vienkārši iekšā netiksi, īstenībā tiek piegādāts izstrādājums, kurā ir tikai 6 procenti piena tauku!”
„Tas nozīmē, ka šī kompānija jau pirms tam zināja, ka varēs piegādāt produktu, kas neatbildīs tehniskajai specifikācijai,” konstatē Ēriks. „Es par to sūdzējos IUB. Man atbildēja – tā esot KNAB kompetence. Uzrakstīju KNAB. Man atbildēja – iepirkumi attiecas uz IUB! Un viss!”
Katram katlam klāt neizstāvēsi!
„Bet, lai katru šādu pārkāpumu vai kļūdu atklātu, izanalizētu un rakstītu par to sūdzību, mums tam vajadzētu algot speciālu darbinieku,” saka Ēriks. Galvenā problēma, viņaprāt, ka pārtikas iepirkums Latvijā netiek kontrolēts.
„Var izkontrolēt būvniecības, datortehnikas vai citu iepirkumu kvalitāti. Tur trūkumus samērā viegli fiksēt. Pārtikas aprite ir tik liela un ātra, ka praktiski tur neko nevar izkontrolēt,” skaidro Ēriks. Šodien atved, rīt jau tie katlā, bet parīt apēsti. Kurš vairs var pateikt, cik daudz tur bija sāls, cukurs vai piparu!
Ja lotē esot piecas tonnas cukura, bet pasūtītājs ar piegādātāju vienojoties par četrām, tad piegādātājs lotes cenu var samazināt par kādiem 20 procentiem, uzvarēt visā konkursā un neviens nepierādīšot, ka ticis piegādāts par tonnu mazāk, ja vien pareizi noformēšot pavadzīmes.
Un, ņemot vērā, ka situāciju ar pārtiku ir tik grūti vai drīzāk – pat neiespējami izkontrolēt, jo katram katlam klāt nevar izstāvēt, neviens to arī nemēģina darīt. Pārbauda vienīgi attiecīgos dokumentus.
Protams, tas nenozīmējot, ka Latvijā nebūtu korektu pārtikas iepirkumu. Ir un pietiekami daudz! Bet vienlaikus kontroles trūkums paver ceļu arī visdažādākajām manipulācijām un no tiesiskā viedokļa apšaubāmiem darījumiem.
Pēc Ērika Jansona domām viens no problēmas risinājumiem nākotnē varētu būt Elektroniskā iepirkumu sistēma jeb EIS, pateicoties kurai darījums tiek veikts ar interneta starpniecību: „EIS ir pārskatāms produktu piedāvājums, precīzi norādītas cenas. Bet, galvenais, tur neviens neko nevar sarunāt un piegādātāji, kas parasti ir lielākie spēlētāji pārtikas nozarē, rūpējoties par savu reputāciju, nav ieinteresēti krāpties. Protams, kā jebkurā interneta veikalā, piedāvājums nekad nebūs tik plašs, kā varbūt gribētos, un tas var izsaukt zināmu neapmierinātību. Tomēr arī produktu klāsts, kas parasti figurē valsts un pašvaldību iepirkumos nav bezgalīgs un ir diezgan viegli prognozējams.”
Diemžēl atšķirībā no datoriem un citas elektronikas, kas ar EIS starpniecību tiek iepirkta lielos apmēros, pārtiku elektroniski iepērk maz un negribīgi, lai gan tas būtu daudz ērtāk un izdevīgāk. Arī pati elektroniskā iepirkumu sistēma attīstās lēni un negribīgi. Kāpēc? Nav tādu tradīciju, nav pieredzes jeb iemesls pavisam cits, un šis ierobežotais iepirkums liecina vienīgi, ka pašreizējā sistēma daudziem ir ne tikai ierasta, bet arī izdevīga.
„Jau desmit gadus nodarbojos ar iepirkumiem, bet nesakārtotība joprojām ir tik liela un progress tik niecīgs, ka nekādi negribas ticēt – tā ir tikai nezināšana vai nemācēšana,” sarunas noslēgumā saka Futurus Food komercdirektors Ēriks Jansons. „Tāpat kā negribas ticēt, ka valstij trūkst resursu, lai sakārtotu šo jomu. Tad jau drīzāk trūkst politiskās gribas vai ieinteresētības.”
Teksts: Aivars Kļavis
Vecāki par izglītību 