Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Jauša vai nejauša ignorance pret sabiedrības viedokli?

Pirms pāris nedēļām pamatīgi izgāzās Jūrmalas pilsētas mērs, nolamādams NVO, kas seko Domes darbībai un traucē biznesu. Neskatoties uz sašutumu sociālajos tīklos, Visocka kunga partija klusēja. Tās biedri gan nejutās ērti, un atvainojās saviem draugiem un sabiedrības partneriem Visocka kunga vārdā, bet Vienotība klusēja.

Šī klusēšana nebija nejauša, un arī Visocka kunga izteikumi nebija nejauši, bet labi raksturo politiķu nostāju pret pilsoniskām aktivitātēm – adiet zeķes un stādiet puķes, bet netraucējiet mums darīšanās!

Daudz smagāk, kā Visocka vārdi, nevalstiskās organizācijas skars valdības ignorance pret NVO iesaistīšanu struktūrfondu plānošanā un naudas paredzēšanu sabiedrības līdzdalībai. Jo tas ir tas pats: vai patiešām nepieciešams stiprināt NVO un paredzēt tām finansējumu, lai pēc tam tās bāztu degunu, kur nevēlamies, un pētītu lēmumus un darbus?

Tāpēc apbūvē kāpas, naudu izmet milzīgiem, nesaprotamiem iepirkumiem, būvē Zelta tiltus, jo tiem, kam ir iebildumi pret to, trūkst laika un spēka, lai pret to cīnītos. Un arī mazāk iebildīs pret nekvalitīvi sagatavotiem likumprojektiem, kā piemēram, 6-gadnieku sūtīšanu skolā 2009. gadā vai agresīvu bērnu izolēšanu četrās sienās 2012. gadā.

Pievienojam NVO alianses vēstuli.

“Vecāki par izglītību” 

NVO_strukturfondi2014_rīkojies

Advertisements


2 komentāri

Skolotāji ir atvērti jaunajām tehnoloģijām. Bet ierēdņi?

Vakardien man bija tas gods piedalīties E-klases organizētajā skolotāju konferencē. Liels paldies E-klasei par ideju uzaicināt vecāku pārstāvjus kā lektorus skolotājiem (es nebiju vienīgā – Evisa Stankus no Latvijas vecāku kustības stāstīja par vecāku līdzdalību). Šāda veida diskusijas bagātina abas puses un ir svarīgs solis ceļā uz labu sadarbību.

Runāju par to, kas Latvijā speciālajā izglītībā atšķiras no Eiropas pieejas, kā arī par IZM Reformu grupu iekļaujošajā izglītībā un cerīgiem plāniem. Ļoti grūti saprotama ir ierēdņu līdzšinējā atturība pret informācijas un sakaru (jeb informācijas un komunikācijas) tehnoloģiju izmantošanu, lai gan starptautiskie dokumenti īpaši uzsver to nepieciešamību. Par šo jautājumu daudz rakstījusi un cīnījusies Latvijas disleksijas biedrība, lai IKT izmantotu bērniem ar disleksiju vai disgrāfiju. Arī citās jomās IKT izmantošana ir svarīga, piemēram, vājredzīgu un neredzīgu bērnu apmācībā, vai arī bērniem, kam slimības dēļ nepieciešama mājmācība.

Izmantojot “BEDNET” sistēmu, bērns no mājām var sekot līdzi notiekošajām klasē! Avots: Eiropas speciālās izglītības attītības aģentūras pārskats.

Pati runa būšot internetā, un arī rakstisks apkopojums par to, tomēr īsumā aprakstīšu dažas idejas no diskusijām ar skolotājiem:

1) uz jautājumu, kas skolotājiem vajadzīgs, lai sāktu strādāt ar IK tehnoloģijām speciālajā izglītībā, viņi teica: dodiet mums tās! Un tā ir taisnība – lai gan ar to NEPIETIEK, lai tās izmantotu, kamēr tās NAV PIEEJAMAS VISPĀR, kā var runāt par to izmantošanu?

2) Latvijā ir izstrādāti tekstrunas pārveidotāji (balss sintezatori) latviešu valodā; katrai skolai tādu vajadzētu, lai varētu izmantot bērniem ar disleksiju!  Tehnoloģiju izstrādātāji var mūsdienās izdarīt jebko – ir tikai nepieciešams skaidrs pieprasījums. Lekcijas laikā arī E-klase demonstrēja iespējas, kā veikt mācību uzskaiti bērniem, kam izstrādāti individuālie mācību plāni.

3) arī vispārizglītojošā skolā, kurā mācās vājredzīg bērns, nepieciešama programmatūra, kas palīdz bērnam orientēties datorā! Nepietiek, ja tā pieejama tikai speciālajā skolā.

4) planšetdatori skolās noderēs un galvenā prioritāte ir bērni ar speciālajām vajadzībām!

5) VISC būtu jānodrošina  eksāmena jautājumi elektroniskā formā, kas atvieglotu tā pieejamību bērniem  ar speciālajām vajadzībām. Piemēram, tad  to varētu izdrukāt Braila rakstā vai atskaņot ar tekstrunas pārveidotāju. Kāpēc Igaunija to var? Piedāvājums atbrīvot bērnu no eksāmena, ja viņš ir gatavs to kārtot, ir aizskarošs!

Man bija prieks runāt ar tik ieinteresētiem skolotājiem! Mēs esam daudz vairāk ceļā uz iekļaujošo izglītību nekā dažkārt  domājam.

Jana


Komentēt

Uzņēmējs par pārtikas iepirkumiem. Daži pašvaldību un mācību iestāžu vadītāji, lobējot konkrētus uzņēmējus, īstenībā apzog bērnus.

Turpinot tēmu par ēdināšanu bērnudārzos un skolās, pārpublicējam no žurnāla “Iepirkumi“ uzņēmēja viedokli par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem. Vai vecākiem ir pamats bažīties? Vai tas, ka pašvaldības iedod brīvpusdienas, nozīmē, ka ēdināšanā viss ir kartībā un vecākiem jāliekas mierā?   

Pārtikas vairumtirdzniecības kompānijas Futurus Food komercdirektors ĒRIKS JANSONS jau vairāk nekā desmit gadus piedalās valsts un pašvaldības iestāžu organizētajos pārtikas iepirkuma konkursos. Tos rīko, lai nodrošinātu ēdināšanu skolās, bērnudārzos, pansionātos un citās iestādēs.

It kā vienkārša, pašsaprotama lieta. Arī iepirkumu summas nav pārāk lielas. Tomēr izrādās – tieši ar pārtikas iepirkumiem saistīts bezgala daudz dīvainību, un tās iegāde ir viena no grūtāk kontrolējamām iepirkuma procedūrām. Tas savukārt paver iespēju aizmuguriskiem darījumiem un konkursā ļauj ieslēgt zaļo gaismu savējiem.

No putraimu fasēšanas līdz iepirkumiem

JaunsSIA Futurus Food darbība sākās ar putraimu fasēšanu un apmēram 10 darbiniekiem. Ēriks Jansons, kurš šajā vairumtirdzniecības kompānijā nonācis 2001. gadā, atceras, ka toreiz gada apgrozījums bijis kādi 50–60 tūkstoši latu. Tomēr pakāpeniski uzņēmuma darbība paplašinājusies. Nesen tas pievērsies eksportam, atvēris savu krekeru un cepumu ražotni, tāpēc pašlaik mazumtirgotājiem spēj piedāvāt jau ap 800 dažādu nosaukumu pārtikas preces, bet apgrozījums šajā laikā pieaudzis līdz astoņiem miljoniem latu gadā.

Līdzīgi attīstījusies situācija ar iepirkumiem. Sākumā uzņēmums bijis vienīgais, kas ar tiem nodarbojies.

„Tolaik bija cita sistēma. Informācija par mazajiem, lokālajiem iepirkumiem tika publicēta attiecīgajās mājaslapās, bet mums nebija tik daudz resursu, lai tās visas pārbaudītu. Pirmos četrus gadus orientējāmies tikai uz tiem, par kuriem ziņas bija atrodams Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā – tātad strādājām vienīgi ar lielajiem iepirkumiem,” atceras Ēriks Jansons. Tagad viņam esot divi asistenti, kas ļauj vidēji gadā katru darbdienu piedalīties pat vairāk nekā vienā iepirkumā, un pērn to skaits bijis 260.

Vienlaikus gan jāsaprot, ka runa nav par celtniecības pakalpojumiem vai elektroenerģijas piegādi, bet gan – par pārtikas iepirkumu. „Tās ir pavisam citas summas – 70 000–100 000 latu gadā pārtikai jau ir ļoti liels iepirkums,” skaidro komercdirektors. „Bet pēdējā laikā mēs piedalāmies arī konkursos ar kopējo summu 1000 lati gadā. Futurus Food priekšrocība ir tāda, ka, strādājot ar lielveikaliem, mūsu mašīnas piegādā produktus visā Latvijā, tad kāpēc gan šo iespēju neizmantot arī mazākiem pasūtītājiem! Parēķinu, kāds ir autotransporta noslogojums, attālums un rezultātā tie ir papildus kādi 100 lati mēnesī.”

Pārtikas iepirkuma specifika ir lotes. Tas nozīmē, – konkurss tiek rīkots atsevišķām produktu grupām. Futurus Food gan nodarbojas tikai ar tādu produktu piegādi, kurus var uzglabāt bez temperatūras ierobežojumiem. Tātad sortimentā neietilpst piens, gaļa, svaigas zivis, dārzeņi un citas tamlīdzīgas lietas.

Tomēr, kā uzskata Ēriks, pateicoties tieši iepirkumu pieprasījumam, vienlaikus aug arī uzņēmuma produktu sortiments, kas savukārt pēc tam ļauj sekmīgi konkurēt nākamajos iepirkumos.

Kādi ir galvenie secinājumi? Pirms runāt par problēmām, kas attiecas uz pašiem iepirkumiem, Ēriks saka: „Galvenais, ko uzskatāmi rāda iepirkumu apjoms, ir tas, ka ar katru gadu samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Līdz ar to mazāk kļūst gan patērētāju, gan pircēju. Ja, teiksim, 2006. gadā liels pansionāts iepirka sešas tonnas cukura, tad pašlaik – tikai četras tonnas. Tas pats notiek arī ar pārējiem produktiem. Un ne tikai pansionātos – arī skolās. Turklāt ne tāpēc, ka budžets apcirpts vai mazāk dod ēst, bet tāpēc, ka cilvēku kļūst arvien mazāk. Sevišķi laukos. Cits pēc cita tiek slēgti mazie lauku veikali. Kādreiz pagastos bija vidēji trīs, tagad palicis pa vienam veikaliņam.”

Skola vai itāļu restorāns?!

Savukārt attiecībā uz iepirkumiem Ēriku Jansonu visvairāk uztrauc manipulācijas specifikācijās ar dažādiem produktiem jeb, citiem vārdiem sakot, prasības, kas tiek izvirzītas piegādātājiem. Viņš to sauc par specifikāciju īpatnībām, jo pārtikas iepirkumu konkursos uzvar lote ar viszemāko cenu. Savukārt tas, iespējams, ļauj pakārtot konkursus atsevišķu pretendentu interesēm.

Lūk, piemērs! Tieši todien, kad notiek mūsu saruna, vienā no Rīgas skolām noslēdzas pārtikas iepirkumu konkurss, uz kuru devusies Ērika kolēģe, bet viņš ņem konkursa rīkotāju izstrādāto specifikāciju, kur divās pozīcijā minēta eļļa: rapšu eļļa – 200 litri un olīveļļa, augstākā spieduma, – 900 litri. „Uzreiz rodas jautājums – tā ir skola vai itāļu restorāns, ja tur vajadzīgi tikai 200 litri rapšu eļļas un gandrīz tonna olīveļļas?!” Jansons vaicā un tūlīt pats arī atbild: „Nē! Visticamāk, ir kāds speciāls pretendents, kurš lieliski zina, ka skola olīveļļu nemaz neņems. Tāpēc, ja tās cena pašlaik ir ap latu septiņdesmit, šis pretendents mierīgi ieraksta savā piedāvājumā lats un uzvar konkursu, iegūstot visu loti, jo viņa piedāvājums ir ievērojami lētāks.”

Tieši tāpēc Ēriks uzskata, ka pārtikas iepirkums Latvijā esot specifisks ar savām reģionālajām īpatnībām. Nereti tiekot izmantotas visas iespējas, lai tirgū neielaistu svešus, bet saglabātu vietējos. „Protams, ne visur, ir vietas, kur iepirkumi notiek ļoti korekti,” Ēriks tūlīt pat uzsver,” bet, piemēram, lai mēs Daugavpilī tiktu pie normāla iepirkuma, vajag pamatīgi pacīnīties.”

Tas izskaidrojams ar to, ka divdesmit neatkarības gados izveidojušās firmas, kuru galvenais, ja ne vienīgais, bizness ir tieši valsts un pašvaldību pārtikas iepirkumi. Tāpēc, ņemot vērā, ka cilvēki reģionos cits citu pazīst – kopā mācījušies, kopā strādājuši, kopīgi draugi un paziņas –, lai esošo situāciju saglabātu un tirgū neļautu ienākt svešiem, kopējā lotē tiek iestrādātas viena vai vairākas pozīcijas, par kurām pretendents zina, ka pasūtītājam šos produktus praktiski nemaz nevajag.

Visvairāk Ēriks Jansons sašutis par pašvaldībām un mācību iestāžu vadītājiem, kas tamlīdzīgi lobējot konkrētus uzņēmējus, īstenībā apzog bērnus. Par to naudu, kas paredzēta produktiem, kurus, visticamāk, nepiegādās un neizmantos, skolēnus varētu aizvest uz teātri vai hokeju.

Kam pieder Rīgas bērnudārzu kopgaldi

 Ne tikai reģionos – arī Rīgā esot savas īpatnības. Un viena no tām attiecas uz galvaspilsētas bērnudārziem. Kādi 90 procenti no tiem pilnīgi visu pārtiku iepērk no viena piegādātāja. „Mēs veicam piegādes daudziem bērnudārziem. Balvos, Ērgļos, Aizkrauklē, Jūrmalā, Talsos, Rēzeknē un vēl citos novados, bet nekur nav tāda sistēma kā Rīgā. Es uzrakstīju sūdzību IUB, kāpēc neļauj paplašināt pretendentu loku. Man atbildēja, ka bērnudārzi baidoties, ja iepirkumu sadalīs lotēs, kā to paredz likums, tad iepirkums būs tik mazs, ka neviens uz to nepieteiksies. Un vēl, ja piegādātāju būs vairāk, tad pārtiku katrs piegādās ar savu automašīnu, un tas varot apdraudēt bērnu drošību,” stāsta Jansons. Viņaprāt, šīs atrunas neiztur nekādu kritiku. Jūrmalā, Rēzeknē un citur var iepirkumu sadalīt lotēs, Rīgā nevar. Tur piegādātāji bērnu drošību neapdraud, Rīgā – apdraud. Turklāt, pildot PVD prasības, produkti, kas jāuzglabā dažādās temperatūrās, tāpat būtu jāved katrs ar savu mašīnu. Un, ja pilda likumu, tas nozīmē, ka šā vai tā vismaz trim mašīnām jāiebrauc bērnudārzā, lai piegādātu bakaleju, piena produktus un saldētos produktus.

„Problēma slēpjas citur. Pietiek internetā uzmanīgi paanalizēt attiecīgās piegādes un papētīt, kas ar tām nodarbojas, lai secinātu, ka Rīga īstenībā ir sadalīta gluži kā deviņdesmitajos gados,” turpina Ēriks. „Viena šāda kompānija, kas piegādā visa veida pārtiku, regulāri uzvar konkursos lielākajā daļā Iļģuciema un Imantas bērnudārzu. Apmēram līdz Zasulaukam, bet ne tālāk. Šī kompānija nekad neuzvar Juglā vai Purvciemā. Tur uzvar citas. Bet arī vienas un tās pašas.”

Pēc Ērika domām, visticamāk šādas firmas tieši tāpēc arī radītas, lai barotos uz Rīgas bērnudārzu rēķina. „Mums ir ražošana, eksports, vairākas lielas noliktavas, mēs apgādājam Rimi un Maxima, kā arī visas pārējās veikalu ķēdes, tāpēc iepirkumi ir tikai viens no darbības virzieniem, bet viņiem nekā cita nav. Viņiem, iespējams, birojā vienā telpā sēž direktors – otrā, turpat blakus, atrodas noliktava, kur komplektē piegādes.”

Diemžēl kopējā nesakārtotība pārtikas iepirkumu tehniskajās specifikācijās ļauj tamlīdzīgas manipulācijas, ja tās tiek atklātas konkursa laikā, norakstīt uz nejaušības un kļūdu rēķina. „Novadi, kuriem tagad jāiepērk pārtika gan saviem bērnudārziem, gan skolām, gan pansionātiem, neprot izveidot normālu tehnisko specifikāciju. Īstenībā par katru otro no tām būtu jāraksta sūdzības,” uzskata Jansons. Kā piemēru viņš min kādu novadu, kurš nupat izsludinājis iepirkumu. „Viņiem gadā vajagot tonnu sāls, tonnu konfekšu, divarpus tonnas eļļas un… pusotras tonnas rauga! Mēs, strādājot ar 180 pasūtītājiem visā Latvijā, gada laikā tik daudz rauga nerealizējam, cik pieprasa šis viens novads.”

Savukārt kāds cits neliels novads specifikācijā ielicis 536 kilogramus melno malto piparu. Ērikaprāt, tas esot nenormāls daudzums, ar to varot uz gadu visu novadu iepiparot. Bet, pareizinot ar cenu, ja specifikācijā tiek pieprasīts mazais 15 gramu fasējums, tie kopā esot apmēram 5000 latu! Un īstenībā vienalga, kā šis absurds radies – tīšām vai neprofesionāli strādājot ar datoru un nepamanot, ka Excel tabulā paciņas pārvērtušās kilogramos, galvenais, – cilvēks, kurš sapratīs, ka runa visdrīzāk ir par 536 paciņu simtsgramīgajiem iepakojumiem, nevis kilogramiem, jau automātiski ir šo iepirkumu vinnējis un krietni nopelnījis.

Tomēr visaugstākā pilotāža, kā stāsta Ēriks, esot kāds no Ieslodzījumu vietu pārvaldes (IeVP) iepirkumiem: „Vienas lotes tehniskajā specifikācijā tika pieprasīts piena un augu tauku maisījums ar 39 procentiem augu tauku satura un piena tauku saturu, sākot no 41 procenta. Tas gan nav sviests, tomēr stipri līdzīgs, un Latvijā tādu neražo. Šīs lotes piegādē jau vairākus gadus pēc kārtas uzvar viena un tā pati kompānija. Noskaidroju, ka tādu ražo Polijā, un arī mēs piedalījāmies konkursā, kurā zaudējām. Vēlāk man neoficiāli izdevās noskaidrot un pat dabūt tam apstiprinājumu, ka IeVP, kas, loģiski, svešām acīm ir slēgta sistēma, jo cietumā tik vienkārši iekšā netiksi, īstenībā tiek piegādāts izstrādājums, kurā ir tikai 6 procenti piena tauku!”

„Tas nozīmē, ka šī kompānija jau pirms tam zināja, ka varēs piegādāt produktu, kas neatbildīs tehniskajai specifikācijai,” konstatē Ēriks. „Es par to sūdzējos IUB. Man atbildēja – tā esot KNAB kompetence. Uzrakstīju KNAB. Man atbildēja – iepirkumi attiecas uz IUB! Un viss!”

Katram katlam klāt neizstāvēsi!

„Bet, lai katru šādu pārkāpumu vai kļūdu atklātu, izanalizētu un rakstītu par to sūdzību, mums tam vajadzētu algot speciālu darbinieku,” saka Ēriks. Galvenā problēma, viņaprāt, ka pārtikas iepirkums Latvijā netiek kontrolēts.

„Var izkontrolēt būvniecības, datortehnikas vai citu iepirkumu kvalitāti. Tur trūkumus samērā viegli fiksēt. Pārtikas aprite ir tik liela un ātra, ka praktiski tur neko nevar izkontrolēt,” skaidro Ēriks. Šodien atved, rīt jau tie katlā, bet parīt apēsti. Kurš vairs var pateikt, cik daudz tur bija sāls, cukurs vai piparu!

Ja lotē esot piecas tonnas cukura, bet pasūtītājs ar piegādātāju vienojoties par četrām, tad piegādātājs lotes cenu var samazināt par kādiem 20 procentiem, uzvarēt visā konkursā un neviens nepierādīšot, ka ticis piegādāts par tonnu mazāk, ja vien pareizi noformēšot pavadzīmes.

Un, ņemot vērā, ka situāciju ar pārtiku ir tik grūti vai drīzāk – pat neiespējami izkontrolēt, jo katram katlam klāt nevar izstāvēt, neviens to arī nemēģina darīt. Pārbauda vienīgi attiecīgos dokumentus.

Protams, tas nenozīmējot, ka Latvijā nebūtu korektu pārtikas iepirkumu. Ir un pietiekami daudz! Bet vienlaikus kontroles trūkums paver ceļu arī visdažādākajām manipulācijām un no tiesiskā viedokļa apšaubāmiem darījumiem.

Pēc Ērika Jansona domām viens no problēmas risinājumiem nākotnē varētu būt Elektroniskā iepirkumu sistēma jeb EIS, pateicoties kurai darījums tiek veikts ar interneta starpniecību: „EIS ir pārskatāms produktu piedāvājums, precīzi norādītas cenas. Bet, galvenais, tur neviens neko nevar sarunāt un piegādātāji, kas parasti ir lielākie spēlētāji pārtikas nozarē, rūpējoties par savu reputāciju, nav ieinteresēti krāpties. Protams, kā jebkurā interneta veikalā, piedāvājums nekad nebūs tik plašs, kā varbūt gribētos, un tas var izsaukt zināmu neapmierinātību. Tomēr arī produktu klāsts, kas parasti figurē valsts un pašvaldību iepirkumos nav bezgalīgs un ir diezgan viegli prognozējams.”

Diemžēl atšķirībā no datoriem un citas elektronikas, kas ar EIS starpniecību tiek iepirkta lielos apmēros, pārtiku elektroniski iepērk maz un negribīgi, lai gan tas būtu daudz ērtāk un izdevīgāk. Arī pati elektroniskā iepirkumu sistēma attīstās lēni un negribīgi. Kāpēc? Nav tādu tradīciju, nav pieredzes jeb iemesls pavisam cits, un šis ierobežotais iepirkums liecina vienīgi, ka pašreizējā sistēma daudziem ir ne tikai ierasta, bet arī izdevīga.

„Jau desmit gadus nodarbojos ar iepirkumiem, bet nesakārtotība joprojām ir tik liela un progress tik niecīgs, ka nekādi negribas ticēt – tā ir tikai nezināšana vai nemācēšana,” sarunas noslēgumā saka Futurus Food  komercdirektors Ēriks Jansons. „Tāpat kā negribas ticēt, ka valstij trūkst resursu, lai sakārtotu šo jomu. Tad jau drīzāk trūkst politiskās gribas vai ieinteresētības.”

 Teksts: Aivars Kļavis


Komentēt

Ko īstenībā ēd mūsu bērni

Paldies žurnālam “Iepirkumi“, kas ir sācis rakstu sēriju par ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem – kas un kā baro mūsu bērnus izglītības iestādēs? Saņēmām laipnu atļauju pārpublicēt Maijas Placēnas rakstu. Izlasiet! Gana pamatots iemesls, lai vecāki pievērstu uzmanību, ko bērni ēd skolā vai bērnudārzā!  

Skatoties uz 2013. gada IUB pārtikas produktu iepirkumos izsludinā­tajiem konkursiem un salīdzinot to nolikumus ar 2010. gada tehnis­kajām specifikācijām, produktu apjomos ir redzama MK noteikumu ietekme – pamazām tiek izvēlēti veselīgāki produkti. Tomēr valsts mērogā kopumā vajadzētu paskatīties, kas notiek skolas ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju segmentā, kā pašvaldībās notiek iepirkuma pakalpojuma izpilde un kādus produktus iepērk pakalpojuma snieg­šanas normatīvos reglamentētās iestādes.

Sākums stāstam par pavārīti

Bērni uz bērnudārziem nāk no dažādām ģimenēm ar dažādu ēšanas kultūru, savu nelielo pieredzi, alerģijām un uztura para­dumiem. Tas ir redzams kopgaldā domu pilnajās bērnu sejās – vai es to vispār ēdu, vai man tas garšos, vai tā krāsa un smarža ir uzticama, lai es to bāztu mutē? Un te sākas patiesais stāsts par pavārīti vai saimnieci, kas gatavo maltītes kopgaldam. Vai viņas savā ikdienas darbā ir zinošas un prasmīgas, veidojot daudzveidīgu ēdienu piedāvājumu; vai izmanto nedēļas kom­plekta principu un rullē uz priekšu ar sešiem atstrādātiem un pārbaudītiem komplektiem; vai ņem vērā sezonu un pielāgojas rudens ēdienkartei un ziemai; vai izvēlas lētākos produktus, lai nodrošinātu paēdušo vēderu principu ar domu, ka gan jau mājās vecāki parūpēsies par ēdiena daudzveidību un atbilstību sezo­nai?! Makaroni, rīsi, griķi cauru gadu un dārzeņu sautējumam pievienots ķirbītis vai kālis – tā jau ir augstākā pilotāža! Pro­tams, ir daudz dzirdēts par to, ka bērni to neēd, bet sākumā ve­selīga uztura ieradumus veido ģimene, vēlākajā posmā – pirms­skolas iestādes un skolas ēdināšanas kopgaldi. Mūsu bērnu ēdināšana vairāku gadu garumā tiek uzticēta ēdināšanas uzņē­mumiem. Kā viņi šo uzticību attaisno?

Upenes apelsīnu vietā

Likumdevēji nosaka dārzeņu un augļu normu uz šķīvja, pašval­dības ir pretimnākošas, izrāda interesi par bioloģiskajiem pro­duktiem un sola iepirkumos šiem produktiem zaļo gaismu, bet dažs kopgalds, pasūtot iepirkumā vairāk augļu, uzsvaru tomēr liek uz dienvidu augļiem. Pirms krietna laiciņa mēs, iestājoties Eiropas Savienībā, smīkņājot dēvējām sevi par banānu republi­ku, taču, apskatot un salīdzinot 2010. gada pārtikas iepirkuma skaitļus ar 2012. gada to pašu iestāžu iepirkumiem, atrodu li­kumsakarības – ja MK noteikumi nosaka augļu daudzuma palie­lināšanos audzēkņu uzturā, tad banāns ir mūsu valsts ēdinātāju glābējs. Nākamie topa produkti ar straujāko pieaugumu ir citrusaugļi – apelsīni, mandarīni –, paplašinājies arī kivi un nektarīnu pieprasījums. Mazliet pārsteidza infor­mācija par mūsu augļkopju iespējām vi­sa gada garumā piedāvāt saldēto svaigo ogu un augļu klāstu – ze­menes, upenes, avenes, jāņ­ogas, krūmmelenes, dzērve­nes, rabarberi, cidonijas – laikam jau skolu kopgaldi ne­pieprasa un iepirkumos ir nie­cīgs daudzums šīs veselīgās ­vietē­jās produkcijas. Varbūt neesam gatavi vai trūkst pieredzes tos pieņemt? Būšu atspoguļojusi tikai pusi patiesības, ja noklusēšu semināros dzirdēto faktu no reģionu skolām, ka viņi paši saldē ogas! Man gribētos tam ticēt, jo no bērnības atceros, cik gards var būt biezpiens ar avenēm, mellenēm vai mannā putra ar blenderētu zemeņu mērci.

Garš realizācijas laiks neliecina par veselīgumu

Tiekoties ar zemniekiem, man ir nācies dzirdēt stāstu par augļu dārziem, kas sākuši ražot, par lielajiem realizētajiem projektiem noliktavu celtniecībā, par pārstrādes attīstību, sulu, augu tēju un dārzeņu un augļu pārstrādes nelielajiem PVD reģistrētajiem modernajiem uzņēmumiem, kas piedāvā tik interesantus, vese­līgus, pašu audzētus un pārstrādātus produktus, kas lielveikalos netiek, bet vairumtirdzniecības bāzes mazo apjomu dēļ nav ie­interesētas meklēt ceļu pie patērētāja. Man saka – realizācijas laiks ir īss, bet es neizprotu, kāpēc ir vajadzīgs garš realizācijas laiks? Ražotājs savas ogas ir sasaldējis un var piedāvāt tās svai­gi blanšētas vai uzkarsēt svaigi vārītu ievārījumu janvārī no jū­nija zemenēm, gandrīz kā no dārza – bez pektīniem un konser­vantiem, bez sintētiskajām aromāta piedevām. Ir pienācis laiks plašāk atvērt acis un ieraudzīt tos uzņēmumus, kas var piedāvāt produktu bez sintētiskiem skābes regulētājiem, jo bērnu attīstī­bai un veselīgam uzturam taču labāks ir svaigs nekā ilgstošai glabāšanai paredzēts produkts!

Kā romāns vēderam

Interneta resursos periodiski izskatu skolu ēdienkartes, lai anali­zētu iepirkumos izmantojamo produktu tendences un savstarpē­jo produktu aizvietojamību. Skolu ēdienkartes ir kā romāns vēde­ram ar iemidzinošu ievadu, dienas pārsteigumiem un nezināmu gala izpildījumu. Skatoties garākā laika posmā, protams, ir pa­nākta būtiska bērnu uztura pilnveidošana, ieviestas vairākas da­torizētas programmas, kas rēķina kalorijas, palīdz uzskaitīt produktus, uztur datu bāzes ar receptēm, kuras var iz­mantot ikdienas darbā. Internets ļauj redzēt citu skolas ēdinātāju pieredzi, sastādot ēdienkartes. Produktu klāsts kļūst arvien plašāks un iespējas pieaug, taču, būsim atklāti – tā sauktā cilvēciskā faktora ietek­me joprojām ir liela. Vecāku un mācības iestāžu vadītāju, pašvaldības iepirkuma speciālistu centieni audzēkņu ēdināšanas nozari padarīt caurspīdīgāku ir apsveicama. Šī tendence strau­ji attīstās, ir ļoti daudz labu piemēru, taču pa­rasti acs aizķeras aiz neracionālā.

Analizējam skolas ēdienkarti

Sabalansēto kaloriju daudzums, ēdienu cenas kļūst otršķirīgas, ja priekšplānā izvirzām bērnu intereses. Izplatītais princips – ja trūkst kaloriju, pieliec sviestu; ja cenas dēļ jāpievieno kāds pro­dukts, tad ņem svaigu tomātu vai marinētu gurķi, un viss būs la­bi – tomēr sevi neattaisno. Šogad ļoti daudzas skolas savas ēdienkartes publisko. Dažas to dara ar nodomu, lai vecāki redz un zina, ka skolā vai bērnudārzā bērni ir labāk pabaroti nekā mājās. Mūsdienās šī informācija katram ir brīvi pieejama, un ir daudzas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, kas strādā, lai nākotnē bērni būtu veselīgāki, izglītotāki, kā arī organizē foru­mus, pētījumus, ikdienas reidus, informatīvas kampaņas un klu­biņus. Visām šīm aktivitātēm noteikti ir kāda nozīme, tāpēc arī es nolēmu dalīties ar savu viedokli, šoreiz apskatot nedēļas ēdienkarti vienā no Rīgas vadošajām valsts skolām.

Rīgas 64. vidusskolas ēdienkarte

 

Pirmdiena,

11. marts

Otrdiena,

12. marts

Trešdiena,

13. marts

Ceturtdiena,

14. marts

Piektdiena,

15. marts

Pusdienas

Kāpostu tīteņi

Marinēti gurķi

Sulas dzēriens

Druvas klona rupjmaize

Skolas piens

Skolas cepumi

Pusdienas

Kartupeļu biezputra

Cepts vistas šķiņķītis

Brūnā mērce

Burkānu salāti ar sēkliņām

Skolas piens

Augļu un ogu kompots

Pusdienas

Frikadeļu zupa

Skābais krējums

Druvas klona rupjmaize

Biezpiena masa  ar ķīseli

Dzērveņu dzēriens

Skolas piens

Āboli

Pusdienas

Vārīti kartupeļi

Sardele

Skābā krējuma mērce

Kāpostu un tomātu salāti ar eļļu

Ievārījuma uzpūtenis ar pienu

Druvas klona rupjmaize

Skolas piens

Pusdienas

Biešu zupa

Skābais krējums

Viltotais zaķis

Skābā krējuma mērce

Vārīti kartupeļi

Kāpostu salāti ar burkāniem un eļļu

Druvas klona rupjmaize

Skolas piens

Sulas dzēriens

Launags

Ābolu pankūkas (parastās)

Skābais krējums

Tēja ar cukuru

Launags

Piena klimpu zupa

Kliju maize

Aknu pastēte (gatava)

Launags

Augļu kokteilis ar  jogurtu

Cepta tostermaize ar cukuru un kanēli

Tēja ar cukuru

Launags

Makaronu piena zupa

Speķa pīrādziņš

Augļu plate

Launags

Drumstalu plātsmaize gatava

Zāļu tēja ar cukuru

Vēl manu uzmanību pievērsa otrdienas launags ar aknu pastēti (gatavu), jo skolas vadībai būtiski ir zināt, ka ēdināšanas pakalpo­juma sniedzējs ir izvērtējis produktu sastāvu un nodrošina, ka bērnu kopgaldā nokļūst tikai produkti, kas atbilst MK noteiku­miem nr. 172, to skaitā pastēte bez garšas pastiprinātājiem E-320-E650 un sāls saturs, kas no pagājušā gada ir arī normatī­vos noteikts rādītājs un, proti, tas nedrīkst pārsniegt 1,25 gramus uz 100 gramiem produkta. Rūpīgi lasot marķējumus uz dažādiem pārtikas produktiem, bieži pārliecinos, ka ar šo rādītāju atbilstību normatīvam aknu pastētes ražotāji grēko, tāpēc parasti pavārus aicinu pašus gatavot šo produktu, jo skolas ēdnīcā tehnologiem nav jādomā par ilgiem realizācijas termiņiem un pašiem nav jā­liek klāt dažādi produkta stabilizatori, biezinātāji, skābes regulētāji. Pēc pieredzes zinu, ka sanāk vienkāršāk un gardāk, lai gan darb­ietilpīgāk, taču pastēti audzēkņu ēdienkartē jau neiekļaujam katru dienu!Pirmdienā iekļautie kāpostu tīteņi ar marinētiem gurķiem ir ļoti savdabīgs garšu salikums. Protams, redzot tālāk komplektā skolas pienu ar cepumu, mans prāts nomierinās, ka bērns no šī pusdienas komplekta noteikti būs izvēlējies sev piemērotāko. Varbūt nav tik slikti, jo skolā taču piedāvā tik plašu ēdienkarti, ir gana liela izvēle. Lūk, 150 grami ceptu pelmeņu maksā 90 santīmus, un piedevās joprojām redzami arī kartupeļi frī, žēl vienīgi, ka uzturvērtība un ka­lorijas šai lapā nav atspoguļotas. Varbūt tad vecāki drīzāk pievērstu uzmanību savu atvašu saspringtajai uzvedībai, kas rodas pie nesa­balansēta uztura pilnvērtīgas mācību slodzes gadījumā.

Aplūkojot trešdienas piedāvājumu, manī viesa pārdomas it kā vie­nas izcelsmes produktu daudzveidība un lielie šķidruma tilpumi: nez vai 1.–4. klases skolniecīte to visu pusdienu starpbrīdī dabūs iekšā, un pēc cik ilga laika šis šķidrums prasīsies ārā. Zupa, ķīselis, dzē­riens, piena glāze un ābols. Varbūt būtu ātrāk redzamas pusdienu īpatnības, ja tomēr skatītos normatīvos noteiktās uztura vērtības, un ne tikai, vadoties pēc skaitļiem, bet domājot līdzi ar izpratni par savu darbu. Vajadzētu tomēr pāršķirstīt Latvijas normatīvu, kas pa­redz otro ēdienu kā pamatēdienu un zupu vai desertu pēc izvēles.

Bieži vien vecāku mierinājumam ēdienkartē ir augļu plate, bet bērns šķīvī atrod tikai ābola pusīti vai banānu. Ir pienācis laiks plašāk atvērt acis un ieraudzīt tos uzņēmumus, kas var piedāvāt produktus bez sintētiskiem skābes regulētājiem.

Ceturdiena mani ieintreģēja ar launagā esošo augļu plati. Man patiesi gribētos zināt, kas tie par augļiem, cik daudz vietējo vai dienvidu zemju augļu rotājas uz plates un cik kārdinoši tie šķiet 1.–4. klases audzēkņiem. Bieži vien vecāku mierinājumam ēdien­kartē ir ieraksts augļu plate, bet bērns šķīvī atrod vien ābola pusīti vai banānu.

Beidzot piektdiena ir klāt, un tā man šoreiz patika vislabāk.

Nobeigumā gan jāpiebilst, ka Rīgas 64. vidusskolas ēdienkartē, kas ir ikvienam pieejama skolas mājaslapā, nav norādītas ne ka­lorijas, ne porciju lielums.

Maija Placēna


Komentēt

NVO kritizē līdzšinējo sabiedrības iesaisti (neiesaisti) struktūrfondu plānošanā

Vai tiešām ir tā, ka NVO valsts iestādēm ir vajadzīgi tad, kad atskaitēs jāieliek ķeksītis, demonstrējot sadarbību ar pilsonisko sabiedrību? Bet brīdī, kad jāķeras pie naudas dalīšanas, tad -vairs ne, tad  klusītiņām, kā pelīte stiepjot sieru uz alu? Apzināti vai – sanāca, kā parasti?

Paldies Līdzdalības Konsorcijam un eLPA – Latvijas Pilsoniskajai aliansei, kas iniciēja NVO diskusiju par šo jautājumu. Diskusijas rezultātā tapa NVO vēstule Ministru Prezidentam, uzsverot nepieciešamību mainīt līdzšinējo struktūrfondu plānošanas kārtību un nodrošināt  sabiedrības līdzdalību, jo “organizācijas uzskata, ka tieši sabiedrības iesaistes process struktūrfondu plānošanas procesos nodrošinās, ka struktūrfondu investīcijas tiek ieguldītas tur, kur sabiedrība tam redz augstāko pievienoto vērtību“. Detālāki argumenti ir pievienotajā vēstulē: vestule_premjeram_strukturfondi05042013

Ja gadījumā Jūs vai Jūsu organizācija piekrīt vēstulē izteiktajām nostādnēm – rakstiet premjeram, izsakot savu viedokli!

Jana Simanovska