Vecāki plāno noteikt izmērāmus kritērijus cieņpilnai un iekļaujošai skolai

„Latvijas Vecāku foruma” dalīborganizācijas – biedrība “Vecāki par izglītību” un “Izglītība un atbalsts Latvijas ģimenēm” – līdz šā gada beigām sadarbībā ar ārvalstu un Latvijas speciālistiem plāno noteikt vecākiem saprotamus konkrētus, izmērāmus mērķus un to indikatorus, pēc kuriem varētu noteikt, vai skolas vide Latvijā ir cieņpilna un iekļaujoša.

Iecerēts arī skaidrot vecākiem, ko īsti nozīmē iekļaujoša un cieņpilna skola, kāda ir iesaistīto pušu atbildība un vecāku līdzdalības iespējas.

Patlaban tiek diskutēts par dažādām Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iecerētajām izglītības reformām, kuru apspriešanā aktīvi iesaistījušās arī vecāku organizācijas. Mēs vēlamies, lai izglītības politika balstītos uz skaidri nospraustiem, izmērāmiem mērķiem, rūpīgu faktu analīzi, izmantojot pētniecības rezultātus un citu valstu labāko pieredzi. Diemžēl mūsu pieredze liecina, ka  patlaban valstī nereti netiek apkopoti un analizēti dati, lai noteiktu izglītības sistēmas kvalitāti un efektivitāti un noderētu politikas izstrādē, vismaz attiecībā uz iekļaujošu, kā arī drošu un cieņpilnu skolu.

Tādējādi būtiski saprast kritērijus, pēc kuriem būs zināms, ka jaunās politikas rezultātā vide kļuvusi iekļaujošāka.

Piemēram, tā kā līdz šim no IZM vecākiem trūkst konkrētu datu par to, cik valstij izmaksā viens bērns ar īpašām vajadzībām speciālajā skolā. Kā arī no vecākiem pieejamās IZM informācijas nav  skaidrs bērnu skaits Latvijā, kuriem diagnosticēta disleksija, tādējādi arī nav saprotams, cik daudz finanšu līdzekļu būtu vajadzīgs, lai palīdzētu šiem bērniem mācīšanās procesā vispārizglītojošā skolā, un vai tiešām kvalitatīva iekļaujošā izglītībā ir dārgāka nekā segregētā izglītība.

Vēl viens piemērs: lai arī Pasaules Veselības organizācija 2012.gadā publiskotajā pētījumā konstatējusi Latvijas skolās vienus no augstākajiem vienaudžu vardarbības rādītājiem, nav skaidrs, vai Latvijas skolās pastāv mobinga un fiziskas aizskaršanas gadījumu sistemātiska fiksēšana un visā skolā vienota stratēģija to risināšanai un cik skolās tā pastāv.

Tāpat arī vērojams, ka lielai daļai sabiedrības trūkst izpratnes par to, kas ir mobings un kādas ir tā sekas, kā arī bieži paši pieaugušie ir emocionāli vardarbīgi – piemēram, pēc nesenā Jaunjelgavas vidusskolas skolēnu vardarbības gadījuma un Ventspils traģēdijas, kad māte ielēca Ventā ar saviem bērniem, publiskajā telpā netrūka agresijas pilnu komentāru pret notikumos iesaistītajiem. Likumsakarīgi, ka nevaram gaidīt cieņpilnu attieksmi bērnu vidē, kamēr mēs, paši pieaugušie, demonstrējam necieņu pret līdzcilvēkiem un agresīvu uzvedības modeli, tādēļ ļoti svarīgi veicināt sabiedrības izpratni par to, kas ir cieņpilna un iekļaujoša vide. Diemžēl publiskā informācija par iekļaujošo izglītību nereti ir maldinoša un pat tendencioza.

Tā kā Ziemeļvalstīs ir labi panākumi iekļaujošas un drošas skolas vides veidošanā, biedrības plāno iepazīties ar Islandes un Norvēģijas vecāku organizāciju pieredzi, kā arī rīkot diskusiju ar atbildīgajām amatpersonām un speciālistiem par sabiedrībai saprotamiem, izmērāmiem mērķiem un indikatoriem jeb kritērijiem virzībā uz iekļaujošām un cieņpilnām skolām.

Indikatorus plānots noteikt projekta “Par cieņpilnām un iekļaujošām skolām Latvijā izmantojot kvalitatīvu, uz datiem balstītu interešu aizstāvību un sabiedrības informēšanu” gaitā, ko atbalsta Ziemeļu Ministru padome. Projekta partneri ir Norvēģijas Nacionālā primārās un sekundārās izglītības vecāku komiteja un Islandes Nacionālā vecāku asociācija.

Informāciju sagatavoja:

Kristiāna Kalniņa, „Latvijas Vecāku forums”, e-pasts: kristiana.kalnins@gmail.com

tālrunis: 26959422

Papildu informācija:

Jana Simanovska, biedrība „Vecāki par izglītību”, e-pasts: jana.simanovska@me.com

tālrunis: 29296999

Kristīne Dūdiņa, biedrība „Izglītība un atbalsts Latvijas ģimenēm”

e-pasts: kristine.dudina@inbox.lv

tālrunis:26161640

Kā īsti ir ar to disleksiju?

Paldies biedrībai “ProFuturo”, kas vērsa uzmanību uz jokainām lietām Dienas rakstā par disleksiju (Disleksija – šķērslis skolas gaitām, 9.07.2913). Tā ir ļoti svarīga tēma, labi, ka žurnālisti par to raksta, bet – ja raksts satur maldinošu informāciju, tad labāk nerakstīt vispār.

Pirmkārt, raksts rada iespaidu, ka disleksija- specifiski lasīšanas traucējumi –  ir ļoti reta parādība, minot skaitļus, ka Rīgā tādu ir apmēram 1% no tiem bērniem, kam nepieciešama logopēda palīdzība, bet kopumā nav zināms, cik Latvijā tādu ir. Šādi pasniegta informācija ir klaji maldinoša! Ja nav Latvijas skaitļu, tad bija jāmin starptautiskā pieredze – Lielbritānijas disleksijas asociācija lēš, ka dažādā smaguma pakāpē disleksija var izpausties pat 10% iedzīvotāju. Katrā valstī šis skaitlis var variēt, jo saistīts ar valodas īpatnībām, tomēr – tas ir krietni vairāk, kā 1% no tiem, kas griežas pie logopēda. Faktiski, ikvienam vecākam, kura bērnam ir grūtības ar lasīšanu vai bērns nevēlas lasīt, vajadzētu nevis pieņemt, ka bērns ir slinks, bet pārliecināties, vai nav vainojama disleksija. Vai tiešām nedz IZM, nedz VISC  nezina, cik bērniem Latvijā pedagoģiski medicīniskā komisija ir apstiprinājusi disleksiju?

Vēl vairāk pārsteidz atsaukšanās uz Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules teikto “disleksija Latvijā netiek diagnosticēta kā speciālās vajadzības, bet kā mācību traucējumi“. Piedodiet, tā ir žurnālista kļūda? Negribētos ticēt, ka IZM nepārvalda savus tiesību aktus, jo MK 2012.g. 16.oktobra noteikumi Nr.709  par pedagoģiski medicīniskajām komisijām nepārprotami pieskaita disleksiju pie speciālajām vajadzībām, un pagaidām nekas šeit nav mainījies. Arī mācīšanās (nevis mācību) traucējumi tiek pieskaitīti pie speciālajām vajadzībām, un disleksiju nez kāpēc min gan pie valodas traucējumiem, gan mācīšanās traucējumiem.

Cienītā “Diena”, rakstā ir pietiekoši daudz nepilnību, lūdzu, atsauciet to vai papildiniet un novēršiet trūkumus!