Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Vecāki iebilst jaunajam izglītības pamatnostādņu projektam – ir tikai kosmētiski uzlabojumi

Vecāku organizācijas turpina iebilst karsti diskutētajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm – pagaidām tām ir tikai kosmētiski uzlabojumi, tomēr nav iekļauts pats būtiskākais – bērniem ar speciālajām vajadzībām jāsaņem viņu vajadzībām atbilstoša palīdzība, neatkarīgi no izglītības iestādes, kurā bērns mācās, kā arī jāparedz konkrēti pasākumi un finansējums vardarbības mazināšanai visās skolās.

Sestdien, 28. decembrī, izglītības un zinātnes ministrijā būs atkārtota Izglītības attīstības pamatnostādņu projekta 2014.- 2020.gadam saskaņošana, kur piedalīsies arī biedrību “Vecāki par izglītību” un “Izglītības un atbalsts Latvijās ģimenēm” un citu organizāciju pārstāvji. Iepriekšējā Ministru kabineta komisijas sēdē, kas notika 16. decembrī, tika nolemts šo projektu atkārtoti saskaņot, jo pārāk daudz valsts un nevalstisko organizāciju iebilda pret pašreizējo projektu. Diemžēl arī jaunais projekts tikai “kosmētiski”, bet nevis pēc būtības ņem vērā vecāku organizāciju iebildumus.

Lai gan Izglītības attīstības pamatnostādņu mērķis ir visnotaļ atbalstāms: „kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei”, paredzētā  rīcība tam tomēr neatbilst. Piemēram, pamanostādnes paredz vēl aizvien turpināt novecojušo speciālās izglītības programmu licenzēšanu, uzliekot birokrātiskus šķēršļus speciālās izglītības pakalpojuma saņemšanai un neveicinot iekļaujošo izglītību, tas ir, to, ka vairums bērnu ar speciālām vajadzībām var mācīties vispārizglītojošās skolās parastās klasēs vistuvāk savai dzīvesvietai. Pamanostādnēs jāietver būtisks iekļaujošās izglītības princips: bērniem ar speciālām vajadzībām jānodrošina viņu vajadzībām atbilstošs izglītības pakalpojums pēctecīgi un savlaicīgi visās izglītības pakāpēs, neatkarīgi no iestādes, kurā bērns mācās. Jāatsakās no pārmērīgās bērnu dalīšanas specializētās iestādēs, ko jau 2010. gadā Latvijai ieteica Pasaules Banka, uzsverot, ka tieši līdzšinējā sistēma ir neadekvāti dārga un neefektīva. Tāpat arī vecāki vēlas, lai sadarbība ar ģimeni un skolas psihoemocionālā vide tiek minēti ne tikai pamanostādņu ievaddaļā, bet arī rīcības sadaļā to ieviešanai būtu paredzēti konkrēti pasākumi un  finansējums.

Jana Simanovska, biedrības “Vecāki par izglītību” pārstāve uzsver: Mēs saprotam, ka pārmaiņas izglītības sistēmā nevar izdarīt vienā dienā, tomēr turpmākie septiņi gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai īstenotu labi pārdomātu reformu, atsakoties no bērnu dalīšanas speciālajās programmās, bet sniedzot individualizētu atbalstu atbilstoši bērna vajadzībām. Mēs arī vēlamies lielāku nozīmi sadarbībai ar  bērna ģimeni visos izglītības līmeņos no pirmskolas līdz vidējās izglītības posmam ieskaitot. Nereti ir aizbildinājums, ka skolas nesadarbojas ar vecākiem, jo vecāki paši ir pasīvi. Nenoliedzot šīs problēmas, rosinām, ka skolas nākotnē vairāk ieguldītu sadarbībā ar ģimeni, dodot iespēju tiem vecākiem, kas atbildīgi izturās pret savu bērnu izglītību, kā arī iedrošinot pārējos vecākus labākai sadarbībai ar skolu, popularizējot ieguvumus bērna attīstībai.

Kristīne Dūdiņa, biedrības “Izglītības un atbalsts Latvijās ģimenēm”, komentē esošo pamanostādņu projektu: „Patreiz izglītības politikā ignorēts fakts, ka skolas vide nav mazāk svarīga kā izglītības saturs. Ir pierādīts, ka tā ietekmē gan skolēnu sekmes, fizisko un garīgo veselību skolas laikā, gan arī ilgtermiņā. Vairumā attīstīto valstu skolas kvalitāti nosaka ne tikai skolēnu sekmes, bet arī labklājība skolā, kas tiek monitorēta un mērķtiecīgi pilnveidota. Latvijā tas netiek darīts, un mēs redzam sekas, piemēram, ārkārtīgi augsto vienaudžu vardarbību skolās. Tas ir valsts uzdevums nodrošināt ikvienam skolēnam ir fundamentālās cilvēktiesības skolā justies droši, būt pasargātam no vardarbības, pazemošanas, diskriminācijas. Nevienam skolēnam, dodoties uz skolu, nav jājūt bailes, ka viņu noniecinās vai pazemos, un nevienam vecākam nav jābaidās, ka tas varētu notikt.”

Informāciju sagatavoja:

Jana Simanovska, biedrība „Vecāki par izglītību”,

e-pasts: jana.simanovska@me.com, tālrunis: 29296999

Kristīne Dūdiņa, biedrība „Izglītība un atbalsts Latvijas ģimenēm”,

e-pasts: kristine.dudina@inbox.lv, tālrunis:26161640

Advertisements


2 komentāri

Dīvainības ap neesošu lobiju izglītībā un veselībā (par bērniem)

Nesen forumā „Pilsoniskā līdzdalība Latvijai un Eiropai” izskanēja, ka Latvijā neesot pietiekama izglītības lobija, kas iniciētu pārmaiņas. Hm. Tas dzirdēts vairākkārt, arī no citiem vides politikas veidotājiem. Jautājums: vai šī lobija nav, vai tas ir ļoti vārgs, vai arī – to vienkārši nesadzird? Bet varbūt vienkārši: tas lobijs ir nepareizs, proti, ne tāds, kādu atbildīgie politikas veidotāji to vēlētos redzēt?

Šī gada oktobrī notika otrais Vecāku forums, kurā piedalījās pusotrs simts vecāku no visas Latvijas. Ļoti jauki, ka šogad IZM atbalstīja forumu finansiāli, bet – pasākumu, kas notika sestdienā, neviens no IZM vadības nepagodināja. Vecākiem ministra vēstuli nolasīja ierēdne, kas uz forumu ieradās kā vecāks. Vēstulē ministrs aizbildinājās, ka, diemžēl, šādos interešu pasākumos viņam nav laika piedalīties. Cik varēja saprast no vēstules, reformu izglītībā pagaidām nebūšot, jo nekas sasteigts izglītībā nederot.

To, ka kardinālas reformas diez vai būs, vismaz speciālajā izglītībā, varēja manīt no „Izglītības attīstības pamatnostādņu 2014-2020” projekta, kura apspriešanā aktīvi iesaistījušās vairākas vecākus pārstāvošas organizācijas, ieguldot ļoti pamatīgu darbu tā analīzē un komentēšanā. Interesanti, ka paša dokumenta plānošanas procesā netika iesaistīta neviena speciālo vajadzību skolēnus pārstāvoša nevalstiskā organizācija, lai gan par pamatnostādņu  virsmērķi ir noteikta uz skolēnu centrēta iekļaujoša izglītība. Lobija neesamība vai apzināta tā ignorēšana? Tā kā tika saņemti daudzi iebildumi, IZM rīkoja starpinstitūciju sanāksmi, ko izsludināja tikai 2 darba dienas pirms plānotās sanāksmes (lai gan  Ministru kabineta kārtības rullis paredz vismaz 5 darba dienas). Arī 5 darba dienas ir īss laiks, lai sagatavotos šādu nopietnu projektu apspriešanai, bet saīsināt to uz divām dienām? Novērtējam to, ka ministrija pēc iebildumiem nolēma organizēt papildus sanāksmi. Tomēr, aizbildinoties ar steigu un termiņiem, projekts tiek mega tempā bīdīts cauri likumdošanas procesam:  gala iebildumi ir jāsniedz dienas laikā. Sanāk, ka steigā sabiedrības līdzdalībai laika vienkārši nav? 

Un tad, izglītības jūklim pa vidu, valdība pieņem jaunos noteikumus par uztura normām skolās un bērnu dārzos, sāls daudzumu tomēr palielinot (gan mazāk nekā sākotnēji iecerēts). Vecāki pret to iebilda, ārsti arī, dietoloģe Lolita Neimane pat noorganizēja degustēšanas pasākumu. Vienīgie, kas sāls palielinājumu lobēja, bija skolu ēdinātāju pārstāvji. Jā, sanāksmes bija, pasākumi arīdzan, vēstules rakstītas. Ēdinātāju lobijs tomēr jaudīgāks.

Šajā brīdī gribas apstāties. Tātad, vecāku lobijs vārgs. Tik ļoti vārgs, ka tikšanās ar vecāku organizācijām nav Izglītības ministra prioritāte, kur nu vēl ziedot ierēdņu laiku tādas sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai. Lobijs tik niecīgs, ka var ignorēt termiņus, lai organizācijas sagatavotos likumprojekta apspriedei, jo tāpat nekādas jēgas nebūs. Procedūra formālai viedokļai uzklausīšanai pastāv, un tas jau ir bezjēdzīgi notērēts ierēdņu laiks. Neprasiet iedziļināšanos, neprasiet pārmaiņas iestāžu plānos. Bet 93% sabiedrības uzskata, ka pārmaiņas izglītībā tomēr vajag.

Tātad, kā jaudīgāk lobēt? Pastāsti par savu viedokli!

“Vecāki par izglītību” vārdā Jana 


Komentēt

Par datoru izmantošanu vispārizglītojošās skolās bērniem ar speciālām vajadzībām

Esam dziļā neizpratnē, iepazīstoties ar Latvijas ziņojumu Eiropas speciālās izglītības attītstības aģentūrai “INFORMATION AND COMMUNICATION TECHNOLOGY (ICT) FOR INCLUSION” (informācijas un komunikācijas tehnoloģijas iekļaušanai). Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas sarunvalodā nozīmē- datori un programmatūra, kas bērniem palīdz labāk lasīt, rakstīt, klausīties rakstiskos tekstus, tādējādi kompensējot viņa speciālo vajadzību radītos deficītus (piemēram, ja bērnam ar disgrāfiju ir nesalasāms rokraksts un tādēļ viņš nevar pienācīgi rakstiskos pārbaudes darbos parādīt savas zināšanas).

Iepazīstoties ar šo ziņojumu, rodas iespaids, ka Latvijas valsts iestādes apzinās informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozīmi speciālajā izglītībā, un to veicina, lai palīdzētu bērniem ar speciālās izglītības vajadzībām iekļauties vispāziglītojošās skolās. Ja vien mēs nezinātu patieso situāciju.

Tāpēc mēs vēlētos noskaidrot, kas šajā ziņojumā tiek saprasts ar iekļaujošo izglītību (inclusive education) un vienlīdzību (equity)?
Mūsu izpratnē iekļaujošā izglītība ir bērnu ar speciālām vajadzībām iekļaušana vispārizglītojošās skolās, nodrošinot tiem nepieciešamo atbalstu. Tātad, kāda ir situācija ar informācijas komunikācijas tehnoloģiju izmantošanu bērnu ar speciālām vajadzībām apmācībā, lai panāktu vienlīdzīgas iespējas (equity), kompensējot speciālo vajadzību izraisītos deficītus?
1. Vispirms, vai tiesību akti paredz IKT izmantošanu bērniem ar speciālām vajadzībām izglītojošā skolā? To regulē MK noteikumi Nr.710 “Noteikumi par vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu nodrošinājumu atbilstoši izglītojamo speciālajām vajadzībām” (16X2012). Šajos noteikumos valsts garantētas IKT tiek paredzētas tikai bērniem ar redzes un dzirdes traucējumiem, pilnīgi ingorējot bērnus ar mācīšanās traucējumiem, kas tradicionāli ir lielākā speciālās izglītības vajadzību grupa. Biedrība “Vecāki par izglītību” kopā ar Disleksijas biedrību komentēja šo likumprojektu tā pieņemšanas laikā, bet ieteikumus noraidīja Valsts izglītības un satura centrs, atsaucoties, ka logopēdi neatbalstot IKT izmantošanu bērnu ar disleksiju apmācībā. Disleksijas biedrība lūgusi IZM pārskatīt noteikumus (kas mums sākotnēji arī tika solīts), un saņēmusi noraidošu atbildi, ka nav paredzētas izmaiņas.
2. Valsts līmenī nav datu, cik bērnu ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošās skolās ikdienā izmanto datorus, tomēr, spriežot pēc informācijas par datoru izmantošanu eksāmenos, tādu ir tikai pāris bērnu gadā. Apkopojums par atbalsta pasākumiem pagājušā mācību gadā vēl nav publicēts. Un nevajag jaukt jēdzienus! Datoru izmantošana ikdienā ir to izmantošana ikdienā stundās, nevis datoru pieejamība informātikas stundās vienreiz nedēļā, interaktīvo tāfeļu izmantošana visas klases vajadzībām, un interneta pieejamība skolas sekretārei.
3. Arī Izglītības attīstības pamatnostādnēs ir daudz plānu palielināt IKT izmantošanu vispārizglītojošās skolās, bet pilnīgi tiek ignorēts tas, ka pašreizējos apstākļos pie pašreizējās apgādes līmeņa par prioritāti būtu jāliek bērni ar speciālām izglītības vajadzībām, ja Latvija vēlas sekot vienlīdzības (equity) principiem.
4. Atšķirībā no Igaunijas, kur valsts eksāmena jautājumi bija pieejami datorlasāmā veidā (lai vājredzīgi bērni, vai bērni ar disleksiju varētu tos noklausīties ar balss sintezatora palīdzību), Latvijā, diemžēl, tas netiek darīts.
Mūs interesē, vai tā ir apzināta vai neapzināta starptautiskās sabiedrības maldināšana par patieso situāciju Latvijā, aizmiglojot ar vispārīgiem stāstiem par dabaszinību klasēm un skolotāju apmācību? Šis ziņojums bija par iekļaujošo izglītību, tātad – kāda jēga stāstīt par vispārējo skolotāju apmācību, ja nav saprotams, cik bērniem ar speciālām vajadzībām datori ikdienā patiešām ir pieejami un tiek izmantoti?
Tātad, mūs interesē:
1) Cik bērniem Latvijā ar speciālās izglītības vajadzībām vispārizglītojošās skolās ikdienā kā atbalsta pasākums tiek izmantoti IKT? Cik bērniem eksāmenos ļauj lietot teksta redaktoru? Cik bērniem centralizētajos eksāmenos  2012./2013. mācību gadā atļauts lietot IKT?
2) Kad valsts eksāmena (CE)  jautājumi būs pieejami datorlasāmā veidā,  lai vājredzīgi bērni, vai bērni ar disleksiju varētu tos noklausīties ar balss sintezatora palīdzību?
3) Kas šajā ziņojumā tiek saprasts ar iekļaujošo izglītību (inclusive education) un vienlīdzību (equity)?
Biedrība “Vecāki par izglītību”