Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Mīti, kas var kavēt vienaudžu vardarbības mazināšanu Latvijas skolās

Izglītības attīstības pamanostādnes ir nonākušas līdz Saeimai: 4. februārī par to spriedīs Saeimas komisijā. Kāpēc vecākiem tas vēl aizvien ir svarīgi, un kas vēl tajās būtu labojams? Vecāku organizāciju galvenos iebildumus varētu apvienot divās lielās grupās: sākotnēji šis plāns nepietiekoši piedāvāja 1) mūsdienīgu pieeju iekļaujošai izglītībai, kā arī 2) pasākumus labvēlīgākas mācību vides veidošanai. Kāpēc tā?

Šoreiz plašāk – kāpēc mums šķiet, ka pašreizējā izglītības sistēma nepietiekoši ņemt vērā bērna labklājību skolās. Te ir psiholoģes, pētnieces Kristīnes Dūdiņas (domnīca „Bērniem Draudzīgs) viedoklis, kas balstīts  situācijas analīzē Latvijas skolās un diskusijās ar izglītības politikas veidotājiem.

Daudzās pasaules valstīs jau kopš 70.gadiem tiek veikts izglītības vides monitorings un nodrošināti atbalsta pasākumi drošas, psihosociāli labvēlīgas izglītības vides veidošanai, savukārt Latvijā galvenais izglītības  kvalitātes kritērijs ir izglītības saturs un sekmes, bet nepietiekami novērtēta sociāli psiholoģisko faktoru ietekme uz bērnu attīstību un izglītošanos. Likumsakarīgi, ka nav arī indikatoru, lai veiktu izglītības vides monitoringu, identificētu apdraudējumus un nodrošinātu izglītības iestādēm nepieciešamo atbalstu.

Mērķtiecīga skolas vides veidošana ir būtiska, lai novērstu vienaudžu vardarbību un monitorings palīdz izvērtēt, cik lielā mērā Bērnu tiesību konvencijā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un Izglītības likumā noteiktās prasības pēc drošas vides tiek ievērotas.

Salīdzinoši gan Islandē, gan Norvēģijā jautājumi par to, cik droši bērni jūtas skolā, vai piedzīvojuši vienaudžu vardarbību un cik bieži, iekļauti ikgadējā monitoringā kā obligātie jautājumi, uz kuriem atbild visi skolēni reizi gadā. Piemērs kā Norvēģijā tiek izmantoti šie dati ir Pret-vardarbības manifesta parakstīšana un nacionālas komisijas izveide, reaģējot uz vienaudžu vardarbības pieaugumu skolās[1].

Norvēģijas skolas ir atbildīgas par to, lai bērni izglītības iestādē justos droši, un šī mērķa īstenošanā ir salīdzinoši autonomas. Tās var izvēlēties pievienoties kādai no esošajām programmām, piemēram, D.Olveusa pret vardarbības programmai, vai strādāt ar šo jautājumu saviem spēkiem. Ja skolā ir augsta vienaudžu vardarbība, to nedrīkst ignorēt un skolai jāspēj pamatot izvēlētie risinājumi tās novēršanai. Norvēģija ir bijuši vairāki gadījumi, kad pieaugušie, kas cietuši no vienaudžu vardarbības skolā, kam bijušas ilgstošas sekas, iesūdz valsti tiesā un tiesa prasības apmierina.

Arī Islandē darbojas līdzīgs modelis- skolās notiek ikgadējs monitorings „Skolas pulss”, kas palīdz izvērtēt situāciju. Pētījuma rezultāti palīdz skolām saskatīt problēmas un novērst tās. Vairums skolu iesaistītas kādā no programmām, kas piedāvā pakalpojumu paketi drošas skolas vides veidošanai.

Šādas elastīgas risinājumu sistēmas priekšrocība ir iespēja izvēlēties tādus pasākumus, kas vislabāk piemēroti konkrētajai skolai, jo skolu vajadzības un vienaudžu vardarbības iemesli var būt dažādi. Arī pētījumi liecina, ka viens risinājums visām skolām nebūs efektīvs, katrā skolā individuāli jāizvērtē situācija un apstākļi.

Neskatoties uz to, ka bērna labklājība skolā ir būtisks izglītības kvalitātes rādītājs, kas ietekmē gan bērnu sekmes, gan attīstību ilgtermiņā un nākotnes iespējas, kā arī to, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem pusaudžu vardarbības rādītājiem pasaulē[2], Latvijā vēl aizvien netiek veikts nacionālā līmeņa monitorings, lai novērtētu situāciju, un līdz ar to iztrūkst arī skaidra rīcības plāna tā novēršanai. .

Aktuāls jautājums, kāpēc Latvijā izglītošanās psihosociālie aspekti tiek ignorēti un akcentēts galvenokārt mācību saturs, kā arī kāpēc IZM atsakās īstenot LM prasību iekļaut vienaudžu vardarbību izglītības kvalitātes monitoringā?

Protams, šādu mērķu īstenošana prasa darba un finansu resursu ieguldījumu, tomēr jāņem vērā arī attieksmes, pārliecība. Viens no iespējamiem cēloņiem- Latvijā nav tradīcijas apzināti veicināt demokrātijas vērtības izglītības procesā, tas prasītu būtiskas izmaiņas un ieguldījumu. Iespējams, ka piesardzība apzināties un mērķtiecīgi vadīt skolas ietekmi uz bērna personības attīstību saistīta ar padomju laika pieredzi par ideoloģisku vērtībaudzināšanu. Šobrīd vērtībaudzināšana tiek īstenota kristīgās vai ētikas mācību stundās. Kā zinām, bērni vairāk mācās no piemēra nekā pamācībām, tāpēc tas, kādas vērtības raksturīgas skolas vidē, ietekmē bērnu uzvedību būtiskāk nekā skolotāja vārdi.

Publiskās diskusijās  no izglītības politikas veidotājiem izskanējuši vairāki argumenti- mīti, kas var kavēt vienaudžu vardarbības monitoringu un problemātikas risināšanu skolās. Kādi tie ir?

    • Skolotāji var novērst vardarbību, jo ir profesionāļi.

Skolotājiem ir izšķiroša loma drošas vides veidošanā, tomēr tam nepieciešamas specifiskas prasmes un zināšanas, kā arī sadarbība starp iesaistītajām pusēm skola līmenī. Piemēram, vai skolā ir vienošanās par skolas kultūru un vērtībām, kas ir personīgas un pieņemamas visam iesaistītajām pusēm jeb tikai formāli noteikumi, kurus paraksta neizlasot? Kādu atbalstu skolotājs saņem no skolas, ja skolēns atsakās ievērot vienošanos par noteikumiem?

    • Skolās ir atbalsta personāls, kas to var risināt.

Diskusijās par šo tēmu  LU docente I.Damberga norādīja, ka ar vispārējām zināšanām nepietiek, nepieciešams izstrādāt metodiku, nodrošināt apmācības, lai skolu atbalsta personāls būtu kompetents risināt šo problēmu sadarbībā ar citiem skolas dalībniekiem. Skolas atbalsta personālam ir sava loma, tomēr tāpat arī direktoram, pedagogiem, skolēniem un vecākiem. Katrs ir atbildīgs par drošas vides veidošanu.

    • Jāizolē problēmu bērni.

Saskaroties ar smagiem vienaudžu vardarbības gadījumiem, šis ir bieži sastopams arguments un īstenoti arī risinājumu „agresīvo bērnu” izolēšanai, darbam ar tiem. Tomēr labās prakses analīze liecina, ka strādājot tikai ar pāridarītājiem, nav iespējams samazināt vienaudžu vardarbību skolā kopumā, tā var pat pieaugt[3]Tāpat jāņem vērā, ka >30% 15 gadus vecu zēnu atzīst, ka vismaz divas reizes pēdējā mēneša laikā izsmējuši, pazemojuši klasesbiedrus.[4] Tātad tā nav atsevišķu bērnu problēma.

    • Ģimene ir atbildīga par bērnu audzināšanu un uzvedību skolā.

Skolas un ģimenes faktoru ietekme uz iesaisti vienaudžu vardarbībā un ar tiem saistīto psihosociālo simptomu attīstību ir kompleksa. Saskaņā ar pētījumiem ģimenes un skolas faktori ietekmē bērna psihoemocionālo veselību un iesaisti vienaudžu vardarbībā skolā neatkarīgi un kumulatīvi.[5]

Skolas vides faktori būtisks būtiski ietekmē bērnu iesaisti vienaudžu vardarbībā, neatkarīgi no kādas ģimenes bērni nāk. Tāpat pozitīva skolas vides samazina risku iesaistīties vienaudžu vardarbībā arī tiem bērniem, kas nāk no riska ģimenēm.[6] Skolas vide, klimats var būt gan riska, gan aizsargājošs faktors.

Arī pozitīva, atbalstoša ģimene var būt atbalsts bērnam, kas cieš no vienaudžu vardarbības skolā, tomēr ir pētījumi, kas liecina, ka tas ir nepietiekams, lai mazinātu negatīvās sekas, ko atstāj skolā piedzīvota regulāra pazemošana, vardarbība. [7] Ņemot vērā skolas vides, klimata būtisko ietekmi uz vienaudžu vardarbības rašanos, pētījumi par saistību starp iesaisti vienaudžu vardarbībā un ģimenes faktoriem ir pretrunīgi.

Par vienaudžu vardarbības upuriem biežāk kļūst bērni, kas ir atšķirīgi vai vājāki. Reizem tie ir berni no īpaši saliedētām, draudzīgām ģimenēm, iespējams, tāpēc, ka nav pieraduši cīnīties konflikta situācijās. [4]

Tāpat zināms, ka par pāridarītājiem bieži kļūst ambiciozi jaunieši ar labām sekmēm un sociālajām prasmēm, vienaudžu pazemošana ir viens no līdzekļiem, kas tiek izmantots sava sociālā statusa celšanai un uzturēšanai. Šie bērni nereti nāk no turīgām un salīdzinoši labvēlīgām ģimenēm. [8]

Ja skolas normas atbalsta (t.sk. pasīvi neiejaucoties) vienaudžu iebiedēšanu un pazemošanu, ir ļoti liela varbūtība, ka tā būs izteikta skolā.[9] Tas saistīts ar vienaudžu vardarbības evolucionārām saknēm, kā arī pašpastiprinošo grupas efektu. Ja pārdarīšanas upuri nesaņem atbalstu, arī citi bērni baidās kļūt par upuriem, tāpēc atbalsta pāridarītāju. Pāridarītāji tiek uztverti kā veiksmīgi un atzīti. Savukārt, mērķtiecīgi veidojot drošu skolas vidi kā preventīvi, tā risinot vardarbības situācijas, tiek veicināts liecinieku atbalss upurim, kas efektīvi pārtrauc vardarbību un mazina tās biežumu. [7]


Pilns pētījums, ko izstrādājām projektā  “Par cieņpilnām un iekļaujošām skolām Latvijā,  izmantojot kvalitatīvu, uz datiem balstītu interešu aizstāvību un sabiedrības informēšanu”, pieejams šeit: pārskats par indikatoriem un secinājumiem. Par projekta atbalstīšanu sakām paldies Ziemeļu Ministru padomei.
Jana


[2] [2] Currie C. et al. eds. (2012). Social determinants of health and well-being among young people. Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study. Copennhagen: WHO Regional Office for Europe.

[3] Ttofi, M. M., & Farrington, D. P. (2011). Effectiveness of school-based programs to reduce bullying: a systematic and meta-analytic review. Journal of Experimental Criminology7(1), 27–56.

[4] Currie C. et al. eds. (2012). Social determinants of health and well-being among young people. Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study. Copennhagen: WHO Regional Office for Europe.

[5] Duncan, R. D. (1999). Maltreatment by Parents and Peers: The Relationship between Child Abuse, Bully Victimization, and Psychological Distress. Child Maltreatment4(1), 45–55.

[6] Baldry, A. C., & Farrington, D. P. (2005). Protective Factors as Moderators of Risk Factors in Adolescence Bullying. Social Psychology of Education8(3), 263–284.

[7] Rothon, C., Head, J., Klineberg, E., & Stansfeld, S. (2011). Can social support protect bullied adolescents from adverse outcomes? A prospective study on the effects of bullying on the educational achievement and mental health of adolescents at secondary schools in East London. Journal of Adolescence34(3), 579–588.

[8] Salmivalli, C., Kaukiainen, A., Kaistaniemi, L., & Lagerspetz, K. M. J. (1999). Self-Evaluated Self-Esteem, Peer-Evaluated Self-Esteem, and Defensive Egotism as Predictors of Adolescents’ Participation in Bullying Situations. Personality and Social Psychology Bulletin25(10), 1268–1278.

[9] Due, P., Holstein, B. E., Lynch, J., Diderichsen, F., Gabhain, S. N., Scheidt, P., & Currie, C. (2005). Bullying and symptoms among school-aged children: international comparative cross sectional study in 28 countries. The European Journal of Public Health15(2), 128–132.

Advertisements