“Izglītības kvalitāte ir atkarīga no skolotāju un skolu direktoru kvalitātes”. /M.Seile, Izglītības ministre/

Biedrība „Vecāki par izglītību” (VPI) iepazinās ar 2015. gada 11. jūnijā atsūtīto Izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles  prezentāciju “Atalgojuma modelis un izaicinājumi” un vēlas izteikt savu viedokli.

Prezentācijā skaidri pateikts, ka sekmes ir atkarīgas no sociālekonomiskās situācijas ģimenē. Tāpat ir uzsvērts, ka pusē skolu mācās 15% skolēnu un otrā pusē – atlikušie 85%.  Tomēr prezentācijā piedāvātajā modelī nav redzami šīs problēmas risinājumi. Drīzāk secināms, ka tiks veikta naudas pārdale par labu mazajām skolām un noņemta nauda tiem, kas strādā šajās lielajās skolās, kur mācās 85% bērnu.

Prezentācijā pieminētais darbs ar talantīgajiem, kas uzrādītu PISA 5., 6. līmeņa rezultātu, VPI ieskatā ir iespējams tur, kur klasē ir 20 – 25 bērni. Diemžēl, jaunais modelis mudina veidot klases ar vairāk nekā 25 bērniem, lai  pedagogs saņemtu lielāku algu. Tāpēc sliecamies apgalvot, ka nav pazīmju, ka jaunais modelis tiešām piedāvātu iespējas PISA rezultātu uzlabošanai. Lūdzam precizēt, ko tieši IZM plāno jaunajā algu modelī noteikt, lai tas potenciāli atstātu pozitīvu iespaidu uz PISA rezultātiem.

Joprojām nav skaidrs mehānisms, kā tiek rēķināta skolotāju / skolēnu skaita attiecība – vai tiek rēķināti tikai kontaktstundās nodarbinātie pedagogi, vai tiek pieskaitīti arī logopēdi, speciālie pedagogi, sociālie pedagogi un pat bibliotekāri? Vai arī tiek skaitīti skolotāji pēc likmēm? Katrs variants dos jūtami atšķirīgu rezultātu. Nezinot, kāda tieši formula tiek izmantota, lai noteiktu pedagogu skaitu, ir pāragri izdarīt secinājumus par pedagogu atalgojumu vispār. Tāpēc VPI lūdz skaidrot šos jautājumus un norādīt formulas.

Ja ar pašlaik spēkā esošo sistēmu skolotājs ar 25 kontaktstundām, darbu labošanu un klases audzināšanu strādā 1,5 likmes, tad pēc jaunā modeļa viņam par to pašu darbu sanāk knapi amata vienība. Tas, protams, varētu uzlabot statistiku, taču nekādi neuzlabos skolotāja atalgojumu. Kā jau norādījām savā iepriekšējā vēstulē, joprojām mulsinošas ir skolas administrācijas darbinieku tiesības piekopt brīvprātīgo darbu un vadīt mācību stundas. Skolas administrācija tiek nostādīta dilemmas priekšā – lai nezaudētu pedagoģisko kvalifikāciju, ko pieprasa amats, ir jāstrādā klasē, tajā pašā laikā par to nav iespējams saņemt atalgojumu. VPI ieskatā šajā situācijā pedagogi pamatoti iebildīs pret šādu IZM piedāvājumu, jo vienīgais ieguvējs šajā situācijā varētu būt šķietami uzlabotie statistikas dati atskaitēs. Ņemot vērā, ka pedagogi daudzkārt ir pauduši neapmierinātību ar savu atalgojumu, šādas izmaiņas varētu novest pie streikiem, kuri negatīvi ietekmēs mācību procesu.

Kādā veidā IZM ieskatā jaunais atalgojuma modelis nodrošinās, ka skolotāju pārslodze mazināsies, bet atalgojums kļūs konkurētspējīgāks un nodrošinās labāko pedagogu piesaisti skolām?

Tāpat VPI vēlas norādīt, ka prezentācija neietver sevī informāciju par, piemēram, internātskolu pedagogu slodzes aprēķinu jaunajā modelī – nav skaidrs, kā tiks aprēķināta slodze un ar to saistītais atalgojums internātskolu pedagogiem. Kādas izmaiņas skars šīs skolas?

15.06.15. savā apsveikumā Iespējamā Misija 8 Izglītības un zinātnes ministrijas ministre Mārīte Seile atgādināja: “Izglītības kvalitāte ir atkarīga no skolotāju un skolu direktoru kvalitātes”.

Tāpēc ir jāņem vērā, ka skolotāji sagaida, ka viņu kvalitatīvi veiktais darbs tiks arī atbilstoši atalgots, nevis viņus mudinās strādāt uz brīvprātības un entuziasma pamatiem.

 

Iekļaujoša izglītība — vienādas iespējas un tiesības visiem!

Biedrības “Vecāki par izglītību” biedre Elīna Gertmane 11.–12. maijā piedalījās pasākumā “Augsta līmeņa tikšanās par invaliditātes jautājumiem “No iekļaujošas izglītības uz iekļaujošu nodarbinātību cilvēkiem ar invaliditāti””.

Debatēs tika runāts par to, ka izglītība nav tikai priekšnosacījums tālākai iekļaušanai, tās ir cilvēku pamattiesības. Tika analizēts, kāda iekļaujošā izglītība realitātē un kādi ir sistemātiskie šķēršļi, kas joprojām ir jāpārvar, kam jānotiek, lai iekļaujošā izglītība kļūtu par realitāti.

Tika diskutēts par izglītības pieejamību: attālums, pielāgojamība, skolotāju sagatavotība, kā arī par to, ka nevar pārmest skolotājiem, jo pedagogu izglītības programma jau gadiem ilgi nav tikusi pārstrādāta, t. i., trūkst pieredzes un zināšanas darbā ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības.

Debatēs tika pieminēta sistemātiskā barjera — pastāv noteikti uzskati par mācību programmu, kas galvenokārt tiek balstīta uz saturu, bet tomēr šī programma būtu jāpielāgo arī individuālām vajadzībām un sociālai apmācībai. Tika izvirzītas šādas galvenās rīcības iekļaujošai izglītībai:

• Informatīvas un izglītojošas kampaņas saistībā ar bērniem ar invaliditāti, lai būtu sapratne par šiem jautājumiem;
• jārunā ne tikai par izglītību kopumā un saturu, bet arī par citiem saistītiem jautājumiem, piemēram, piekļuve, telpas, aprīkojums utt.;
• nepieciešams apmācīt personālu ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā, lai mainītu viņu motivāciju pieejai apmācīt visus bērnus, ne tikai mācot priekšmetu.

Latvijā iekļaujoša izglītība, diemžēl nav realitāte, bet gan individuāli, vecāku izcīnīti pasākumi. Var šķist, ka dāļā citu valstu situācija ir ievērojami labāka, tomēr invalīdu diskriminācija pastāv visās valstīs. Elīna biedrības vārdā pauda viedokli, ka “iekļaujošā izglītība ir apmācību vieta visiem. Tā ir vieta, kur gūt zināšanas un prasmes, kā arī socializēties, balstoties uz vienlīdzības principiem, jo daudzveidība ir nepieciešama ikvienam — gan bērniem ar invaliditāti, gan bērniem bez invaliditātes. Skolotājiem ir jāprot mācīt ne tikai konkrēts priekšmets… ir jāprot mācīt visiem bērniem, lai ikviens gūtu labumu no zināšanām. Tam ir nepieciešami atbilstoši apstākļi. Visiem izglītības sistēmas dalībniekiem ir jābūt pozitīvai attieksmei pret iekļaujošo izglītību. Ir jānodrošina laba komunikācija un vērtību nodošana. Ir svarīga arī atbilstoša līderība, lai IEKĻAUJOŠĀ IZGLĪTĪBA KĻŪTU PAR REALITĀTI!”

Elīna teic: “Iekļaujošā izglītība ir liels izaicinājums, tomēr, tas ir ieguvums visiem. Skolotājiem, bērniem, ģimenei, jo īpaši tad, ja kvalitatīva izglītība sasniedz tādus rezultātus, ka persona ar invaliditāti var iekļauties sabiedrībā, būt darbspējīga un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi pat patstāvīgi. Daļai cilvēku ar invaliditāti segradācijas periodā, šis ir nerealizēts/neīstenots sapnis, kādam realitāte, tikai tāpēc, ka nebija tiesību/iespēju to realizēt/īstenot.”

Tikšanās rezultātā tika definētas nākotnes politiskās vadlīnijas, tostarp, izglītībai un nodarbinātībai personām ar invaliditāti.

Savā noslēguma runā A.Barča kungs teica: “Visi šajā konferencē iekļautie jautājumi ir būtiski un vienlīdz svarīgi. Radīt lielāku darba vietu skaitu, radīt labāku dzīvi iedzīvotājiem, nodrošināt gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi — šāds mērķis ir definēts Eiropas Nodarbinātības stratēģijā un stratēģijā „Eiropa 2020””.

Tikšanās sadarbībā ar Eiropas Komisiju tika rīkota Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā. Konferencē piedalījās aptuveni 140 dalībnieku — ES dalībvalstu ministri un augsta līmeņa amatpersonas, pārstāvji no Eiropas Komisijas, citām ES institūcijām un Eiropas Padomes, nevalstisko organizāciju pārstāvji un eksperti invaliditātes jautājumos. Tikšanās laikā tika vērtēts ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas progress un Eiropas invaliditātes stratēģijas 2010.-2020.gadam virzības vidusposma izvērtējums.

P.S. 2015.gada 25.februārī, Ministru prezidente Laimdota Straujuma kopā ar Nevalstisko organizāciju (NVO) un Ministru kabineta sadarbības memorandu parakstījušajām NVO vienojās par būtiskākajām 2015. gada prioritātēm — NVO fonda izveide Latvijā, tautsaimniecības izaugsme, ģimenes un indivīda dzīves kvalitāte, valsts drošība. NVO un MK sadarbības memorandu parakstīja parakstīja biedrība Vecāki par izglītību.

Agnese Ruska