Kad skolu uzsākt, un kad to beigt? Mūsu pārdomas

IZM apgalvojot, ka ir sagatavoti un aprobēti standarti sākumskolai, kas nodrošina 6 gadīgo bērnu iekļaušanu pamatizglītībā atbilstoši vecumposma spējām un vajadzībām. Diemžēl, ja tas ir tas pats piedāvājums, kas tika ietverts Ministru kabineta noteikumos Nr.709 “Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām” (2010.gada 3.augustā), tad aprobācijas rezultāti neliecināja par piemērotību sešgadīgo bērnu apmācībai. Ja piedāvājums ir cits – nav nekādu ziņu, kur un kā tas ticis aprobēts.
Kā  liecina psihologu pētījumi, ir būtiskas atšķirības starp bērnu vecumā līdz 7 gadiem un bērnu, kas jau ir sasniedzis 7 gadu vecumu. Tāpēc nekādi nepārliecina IZM apgalvojums, ka skolotāji būs gatavi darbam ar sešgadīgiem bērniem, jo vecumposma īpatnības ir ar citām prasībām gan mācību metožu pielietošanā, gan fizioloģisko vajadzību nodrošināšanā, bet pašreizējie sākumskolas pedagogi  ir mācījušies strādāt ar bērniem, kas septiņu gadu vecumu jau ir sasnieguši. Tātad, nepieciešama šo pedagogu kvalifikācijas celšana, lai nodrošinātu atbilstošu sagatavotību. Ja klasē vairāk par 24 bērniem, ir jāātrod iespēja piesaistīt  skolotāja palīgu.
Mēs atbalstām sešgadīgo bērnu apmācību tikai tādā vidē, kas ir draudzīga bērnam gan psiholoģiski, gan fizioloģiski un kādu pašlaik nodrošina pirmsskolas izglītības iestādes, nodrošinot arī bērnu atpūtu dienā un bērnu pieskatīšanu arī ārpus nodarbībām, ņemot vērā, ka Latvijā ir augsts nabadzības risks un arī strādājošiem vecākiem nepietiek līdzekļu privātu bērnu pieskatītāju algošanai pirmsskolas vecuma bērniem atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam, kā arī valstī nav tradīciju, kas nodrošinātu vecākiem iespēju strādāt nepilna laika darbu tikai bērna mācību stundu laikā.
Kā liecina pirmsskolas pedagogu pieredze, tad bērniem, kas uzsāk pirmsskolas sagatavošanu tikai piecu gadu vecumā, ir ļoti grūti apgūt visas nepieciešamās zināšanas un prasmes, jo nav apgūtas pamatprasmes, ko rotaļājoties apgūst trīs un četrus gadus vecie pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi. Ja šī izglītošanās tiek uzsākta sešu gadu vecumā, sarežģījumu un problēmu ir vēl vairāk. Tas nozīmē, ka nav pieļaujama piecgadīgo izglītošanas nodalīšana un nepieciešamas skaidras prasības un standarti izglītojamajiem ne vēlāk kā no piecu gadu vecuma. Optimāli būtu izstrādāt standartus un vadlīnijas arī trīs un četrus gadus veciem bērniem, ļaujot tos apgūt pirmsskolas izglītības iestādē vai mājās pēc vecāku vēlmēm un  atbilstoši bērna vajadzībām.
Pirms piekrist jebkādām izmaiņām klašu numerācijā, vispirms ir jāizstrādā skaidri standarti un vadlīnijas katram mācību gadam, sākot ne vēlāk kā no piecu gadu vecuma, paredzot pietiekami garu pārejas periodu, lai nebūtu nepieciešams vidējo klašu posmā, kas jau tā ir pieblīvēts, “pārlekt” kādai klasei vai tās apvienot, kā to paredzēja agrākie IZM reformu piedāvājumi.
Ņemot vērā PISA testos veiksmīgāko Eiropas valstu pieredzi, plānojot standartus un vadlīnijas piecus līdz desmit gadus veciem bērniem, galvenā uzmanība ir vēršama pamatprasmju apguvei – lasīšanai, matemātiskās domāšanas attīstīšanai, dabaszinībām, kā arī valodām. Sportam un mākslas priekšmetiem jābūt bērna fizisko un radošo prasmju attīstītājiem. Optimāli, ja pašreizējam sākumskolas vecumam atbilstošie skolēni netiktu noslogoti ar mājasdarbiem, tā vietā visus praktiskos vingrinājumus veicot tam papildus paredzētajā laikā skolā, kas ļautu skolā uzkavēties ilgāk, papildus bērniem nodrošināt vismaz stundu ilgu pastaigu svaigā gaisā dienas vidū.

Nav skaidrs, kā absolvējot vidusskolu 18 gadu vecumā, notiks  jauniešu ātrāka  iesaistīšanās augstākās izglītības apguvē un pievienošanās darba tirgum, kur jau tagad ir augsts jauniešu bezdarbs, bet pensionēšanās vecumu tuvākajā laikā ir plānots vēl paaugstināt, tādejādi samazinot potenciāli brīvo darba vietu skaitu. Nav arī skaidrs, kādā veidā tiks nodrošināta darba tirgus pieprasījumam atbilstošas profesionālās izglītības nodrošināšana. Kā redzams, arī profesionālās izglītības jomā pašlaik ir daudz problēmu un nepieciešamas reformas.

Gundega “Vecāki par izglītību” vārdā 

Barjerskrējiens un šķēršļu joslu pārvarēšana Rīgas ielās

Šobrīd atrodos bērna kopšanas atvaļinājumā un lielu daļu no savas ikdienas pavadu, staigājot ar bērnu ratiem un bērnu pa Rīgas  pilsētas centru. Dodoties uz centra parkiem, ikdienu nākas pārvarēt šķēršļu joslas uz ietvēm. Tās ir radušās, manuprāt, no nepārdomātas ceļa zīmju stabu izvietošanas uz ietvēm. Nosūtīju savu iesniegumu „Vienotības” frakcijas  deputātiem aktualizēt šo jautājumu un rosināt pilsētas centrā, un ne tikai, ietvju sakārtošanu atbilstoši gājēju vajadzībām un ērtībai. Diemžēl dažas ielu krustojumu ietves cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav pieejamas vispār. Aicinu visu frakciju deputātus apskatīt manis atzīmētos objektus dabā un rīkoties.

Joprojām Z.A.Meierovica bulvāris

Informēšu par deputātu atbildi. Ja jums ir ziņas par citām šķērsļu joslām – dodiet ziņu!

Z.A.Meierovica bulvāris pretī Bastejkalnam

Z.A.Meierovica bulvāris

Dzirnavu un Brīvības ielas stūris

Brīvības un Kalpaka bulvāra krustojums, koks pretī uzbrauktuvei

Kapteiņa Granta bērni. Pārdomas pirms vecāku foruma

Pirmā ziņa – #vecākuforums top un drīzumā nāks klajā oficiāls paziņojums. Tāpēc – gaidiet! Ir vairākas vecāku organizācijas, kas to gatavo un aktīvi darbojas, tāpēc pagaidām neko neteikšu, lai oficiālais paziņojums būtu kopīgs.

Pārdomas radās pēc līdzdalības vakardienas diskusijā ZRP kongresā par vecāku lomu izglītībā, ko vadīja izglītības ministrs R. Ķīlis. Diskusijā  piedalījās  vairākas vecāku organizācijas (mēs – “Vecāki par izglītību”, “Latvijas vecāku kustība”, “Viens otram” un “Nauda seko”), izglītības eksperti, un arī psihoterapeits (kā izrādījās, psihoterapeits ir vajadzīgs izglītības diskusijās :)).

Pirmajā brīdī, kad mūs ielūdza, es apmulsu, jo esam tipiska NVO, kas lobējam savas intereses (par kvalitatīvu izglītību Latvijas bērniem). Nebiju dzirdējusi, ka NVO piedalās partiju kongresos, bet – no otras puses – vislabākais veids, kā NVO panākt savu mērķi, ir – to skaidrot, un šāda diskusija ir iespēja! Jā, diskusija man patika, un – ja mani nākošreiz ielūgs, atsaukšos un ieteikšu arī pārejām NVO to darīt – jo no labi organizētām diskusijām un iespējas skaidrot savu nostāju citiem mēs esam tikai ieguvēji.

Tomēr man radās pārdomas par izglītības mērķiem un arī  par riskiem Latvijas vecāku forumā.

Pirmkārt. Diskusijas laikā tika rīkota ekspresaptauja, kādi pasākumi nepieciešami izglītības sistēmā. Lielākā diskusijas klausītāju zālē atbalstīja nepieciešamību panākt sabiedrības vienošanos par izglītības mērķiem, un tikai 10% uzskatīja, ka jāsāk ar vecāku lomas palielināšanu. Tas mani pārsteidza, jo izglītības teorētiķi apstiprinās, ka vislabākie panākumi izglītībā ir, ja skolotāji, vecāki un bērni sadarbojas kā līdzvērtīgi partneri (trīsstūris skolotājs – bērns – vecāks). Lai arī šo teoriju neviens nenoliedz, rīcībā tas acīmedzami netiek ievērots.

Otrkārt, mēs kā sabiedrība nemaz tik ātri nevienosimies par izglītības mērķiem, jo mums katram ir savi uzskati, un neviens no mums nav gatavs piekāpties. Mums katram ir sava pieredze, kas mūs veidojusi, un tāpēc visai atšķirīgs priekšstats, kāda ir idealā skola. Protams, lozungu līmenī mēs varam vienoties par principiem:

• vienlīdzīgas izglītošanās iespējas visiem bērniem, neatkarīgi no sociālās izcelsmes,  dabas dotajām stiprajām un vājajām pusēm, nacionalitātes,
• bērnu sagatavošana dzīvei apstākļos, par ko mums pašiem nav nekāda priekšstata (dilemmma, ko 17. gs. formulēja viens no pedagoģijas zinātnes pamatlicējiem Jans Komenskis),
• mācīt pamatiemaņas matemātikā un lasīšanā, problēmu risināšanā, turpmākā pašizglītošanā,
• veidot sociāli atbildīgu pilsoni, kas gatavs strādāt, un audzināt savus bērnus.

Brīdī, kad sākam runāt, kā sasniegt šos mērķus, un cik tuvu esam tiem šobrīd – sākam strīdēties un nesaprasties. Ko nozīmē vienlīdzīgas iespējas?

Bet varbūt nevajag visiem domāt vienādi? Lielākajās pilsētas var saprātīgi dažādot  skolu piedāvājumu, atbilstoši katra pārliecībai un uzskatiem. Tas nav risinājums Latvijas mazajām pilsētām laukiem, jo vecāki var izvēlēties tikai vienu skolu. Vai kaut kā “jāiedabū” tiesības uz atsķirīgu pieeju katrā skolā? Vai arī – jāveido tik kvalitatīvs piedāvājums, ka vecāki būtu ar mieru savus uzskatus mainīt. Vismaz tāda ir mana personīgā pieredze – redzot, kā laba skola strādā ikdienā, esi ar mieru tai pieskaņoties, lai arī sākotnēji ne viss šķita saprotams.

Treškārt, jebkura saruna par izglītību draud pārvērsties psihoterpijas seansā, kur mēs runājam par savām traumām (jā, jā, tāpēc arī psihoterapeita klātbūtne :)). Skolotāji runā ar aizvainojumu par necieņu, ko piedzīvojuši, visticamāk, no konkrēta vecāka X, kas nekaunīgi apstrīdējis skolotāja profesionalitāti, kā arī no ilgstošas valstiskas nenovērtēšanas atalgojuma ziņā. Vecāki runā ar aizvainojumu par pazemojumu, ko, visticamāk, viņam bērnībā vai viņa bērnam izraisījis konkrēts skolotājs Y, kā arī no ilgstošas vecāku viedokļa ignorēšanas skolā, pašvaldībā, valstī. Un vēl klāt var pievienot  ierēdņa aizvainojumu, kas ilgstoši ir centies kaut ko mainīt, bet centieni ir apsīkuši cīņā ar iesīkstējušu sistēmu un uzskatiem. Rezultātā ierēdnis vairs neredz izglītības sistēmu kā vienotu organismu, bet gan tikai MK noteikumu nummurus, paragrāfus, labojumus, un tam visam pāri – ierobežojumus, ierobežojumus, ierobežojumus.  Tomēr – jebkurā konfliktā, jebkurā problēmā – aizvainojums nav labs padomdevējs! Ir jātiek tam pāri, lai turpmākā sadarbība kļūtu konstruktīva.

No vienas puses, IZM paudusi vēlmi pēc vienotas vecāku balss, ko var saprast. Ar vienu cilvēku vieglāk runāt. Bet – tikpat dažādas, kā sabiedrība, ir arī vecāku NVO. Tāpēc atrast ilgtspējīgu modeli, kā sadarboties un kā panākt, lai visi jūtas iesaistīti un pārstāvēti, nemaz nebūs viegli, un – vismaz – ne ātri. Viens no demokrātijas lielākajiem mīnusiem ir laika patēriņš, demokrātiski vienojoties par risinājumiem. Neskatoties uz to, mums ir visas iespējas tieši šobrīd. Piedaloties IZM darba grupā par iekļaujošo izglītību, man ir sajūta, ka esmu pieaicināta, lai varētu līdzdarboties, nevis ķeksīša ievilkšanai. Gan šī diskusija ZRP forumā, gan arī iepriekšējās diskusijas liecina, ka arī politiķu attieksme mainās – un ir daudz vieglāk organizēties viedokļa paušanai, ja kāds vēlas uzklausīt.  Vispār, kā jau parasti. Ierobežojumu un risku ir daudz, bet cerību un iespēju – tikpat. Atliek tikai izmantot tās kā ceļavēju, lai cītīgi kuģotu tālāk, gudri apejot šķēršļus.

Izlasot Pasi Sālberga izglītības bestselleru “Finnish lessons”, mana lielākā mācība – somi veidoja savu sistēmu,  gāja savu ceļu, kā mērķi izvirzot vienu – vienlīdzīgas izglītības iespējas visiem bērniem. Vienlīdzība pāri visam. Un – somi investēja izglītībā. Jā – dzirdu – mums nav naudas, bet – salīdzinot Latvijas ieguldījumu izglītībā %  no IKP, arī mēs nemaz tik slikti neizskatāmies uz citu valstu fona, jautājums, cik labi šī nauda tiek izmantota. Šobrīd somu izglītības sistēma tiek izcelta kā viena no labākajām pasaulē, pārējo valstu izglītības eksperti to cītīgi studē. Diez vai izdosies to vienkārši pārnest uz Latviju, jo mēs neesam somi. Bet – varbūt mums arī izdosies, ja meklēsim savu ceļu, vien kā 37 paralēli izvirzot to pašu mērķi – vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem atbilstoši viņa vajadzībām?

Jana 

2. klase – darba burtnīcas ir, mācību grāmatā teorijas nav, bet mācībprieks zūd

Mans dēls mācās otrajā klasē. Mācāmies no grāmatām “Ar gudru ziņu”. Droši vien nevienam vairs nav jaunums, ka grāmatās un darba burtnīcās ir gan gramatiskas, gan tehniskas kļūdas. Matemātikā ir gadījušies tādi uzdevumi, kuri viennozīmīgi neatbilst otrajai klasei. Pie tā jau būtu pieraduši. Bet mācību programma, manuprāt, pirmkārt, ir haotiska — vienā mācību stundā ātri izskrien cauri jaunai vielai, daži mājas darbi, un viss, ķeras klāt jau nākamajai vielai. Turklāt tas notiek vienlaikus visos priekšmetos. Otrkārt — neapdomāti neadekvāta. Mācību vielas ir neatbilstošas bērnu vecumam. Otrajā klasē pirmajā pusgadā sāk mācīt reizrēķinu, dalīšanu, ģeometriju, astronomiju, ģeogrāfiju. Otro pusgadu jau sākam ar to, ka viss reizrēķins no galvas jau jāmācās, bet latviešu valodā jau sāk mācīt gramatikas likumus. Tas taču nav normāli!!! Bērni nav datori, kurā var atvērt jaunu failu, ierakstīt jaunu vienu un saglabāt to. No bērniem prasa daudz par daudz. Man ir iespēja bērnam daudz palīdzēt, jo strādāju mājās, citreiz pat visu dienu līdz vakaram pēc skolas mācāmies. Bet kā tiek galā tie vecāki, kas mājās vēlu pēc darba pārnāk? Treškārt, mācību grāmatā nav teorijas. Piemēram, pirmajā klasē — nav pat alfabēts. Ja bērns kavē mācības, piemēram, slimības dēļ, vecākiem mājās nokavēto teorētisko daļu nav iespējams apgūt kopā ar bērnu, jo tās mācību grāmatā vienkārši nav, un tas nav nedz normāli, nedz arī pieņemami. Šogad reizrēķins skolotājai bija pašai jākopē un jāizdala. Un tad mums bija speciāli jāpērk burtnīcas „Špiks”, kurai uz vāka ir gan reizrēķins, gan latviešu valodas teorija, kuru cena ievērojami atšķiras no parastajām burtnīcām — gandrīz četrkārši. Vai tad par mācību grāmatām un darba burtnīcām netika gana naudas iztērēts, lai šī teorija tajās būtu ietverta? Mācību grāmata pēc manām domām patiesībā nav vajadzīga, jo lielākoties mācībām izmanto darba burtnīcu un vingrinies!

Un tas, ka obligāti bērnudārzā jāmācās jau no 6 gadiem, skolā ienākot 1. septembrī 1. klasē jāmāk jau lasīt un matemātiskās darbības jau 1. desmitā — vai tas nebija apzināti izdomāts, klusiņām iepriekš sagatavot “augsni”, lai pārietu uz 11 klašu izglītību, 1. klasi it kā pārceļot uz bērnudārziem un pārējo saspiest nenormālā ātrumā bērnu galvās — nepārdomāti saspiest? Varbūt arī kādā jautājumā kļūdos, varbūt saku to, kas visiem jau sen zināms, bet man ir apnicis klusējot skatīties uz savu bērnu, kā viņam jau tik agri tiek apslāpēta vēlme mācīties, jo uzkrauts ir vienkārši nenormāli daudz un neloģiskā haosā. Viņam zūd prieks mācīties.

Arī skolotājām skolās tagad ir citāda attieksme pret skolu, mācībām un skolēniem. Nesākšu stāstīt, ka „ manā laikā tā nebija”. Bet mani šokē, ka pagarinātās grupas skolotāja uz bērna lūgumu palīdzēt izprast mājasdarbu var atbildēt „Rēķini mājās, es šeit esmu tikai tāpēc, lai jūs pieskatītu”. Viņas vairs „neparko neatbild, nekas nav jāorganizē, un, nedod Dievs, kaut ko izdarīs vairāk, nekā pienākas”. Es jau saprotu, ka daudz runā par algām, slodzi — gribētos daudz piebilst par vienas slodzes „noslodzi” jeb darba apjomu, algu līmeni Latvijā kopumā, par darbu vienlīdzību utt., bet nevēlos nevienu aizvainot. Es novērtēju to skolotāju ieguldījumu mūsu bērnu izglītībā, kas patiesi to dara no sirds, mīlot arī mūsu bērnus. Bet algas un citi blakus apstākļi (piemēram, skolu iekšējā politika, skolotāju savstarpējās attiecības utml.) nav attaisnojums un nedrīkst būt par iemeslu atteikt skolēnam palīdzību, vai palīdzēt skolēnam vienkāršā skolā notiekošā sadzīviskā situācijā. Mēs bieži dzirdam cilvēkus sakām „ja nepatīk, nedari to”, piedodiet, bet tā ir dzīves patiesība. Mēs paši izvēlamies to, ko darām un kā pelnām iztiku!

Autore: Agnese Ruska