Vecāki par izglītību

JA TEVI INTERESĒ TAVA BĒRNA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE


Komentēt

Mīļais skolotāj, ēst dabūsi tikai rīt

Jau pirms kāda laika brīnījāmies, kāpēc Latvijā ir relatīvi zemākās skolotaju algas Eiropas Savienībā, rēķinot pret nacionālo kopproduktu uz iedzīvotāju. Ir iznācis klajā jauns Eurydice pētījums. Un Tavu brīnumu: skolotāju algas ne vien turpina būt relatīvi zemākās Eiropas Savienībā, bet tās attiecībā pret nacionālo kopproduktu uz iedzīvotāju ir vēl mazākas! Šis rādītājs ir relatīvs, jo valstīs ar lielāku dārdzību būs lielākas absolūtās algas. Relatīvais rādītājs rāda, cik lielu daļu no kopējā IKP esam gatavi atvēlēt skolotāju atalgojumam: izskatās, ka maz! Protams, Latvijā arī ir salīdzinoši liels skolotāju skaits uz vienu skolēnu, tomēr ne tik liels, lai izskaidrotu tik mazas algas, un vēl vairāk, tas neizskaidro, kāpēc tās krītas.

Variet apskatīt salīdzinājumu par skolotāju algām Eurodyce pētījumā 2009./10. gadā un 2011./12. gadā.

Tātad, 2009/10 gads: apskatiet, kur ir Latvijas skolotāju algas. Svārstās ar 0,5  IKP/uz iedzīvotāju.

Skolotāju algas % no IKP

Skolotāju algas attiecībā pret IKP uz iedzīvotāju

Un tagad – Eurydice dati par 2011/12. mācību gadu. Skolotāju algas ir paskrējušās vēl zem 0,5 no IKP uz iedzīvotāju. Krīze beigusies, valsts kopprodukts aug, bet skolotāju algas tam līdzi ne.

Screen Shot 2014-02-19 at 22.54.34

Avots: Eurydice

Brīnuma, protams, tur nav, jo kopējais izglītības budžets pret pārējo valsts budžetu kopš 2009. gada krītas. Par to varat palasīt Ģirta Karnīša blogā.

Katrs atnākošais ministrs sola izmaiņas skolotāju atalgojumā, bet tā kā tas prasa daudz laika, pārdomu, reformu, jāmaina skolotāju kvalifikācijas vērtēšana, pati atalgojuma sistēma un vēl kaut kas, tad algas paliek turpat, kur bijušas. Gandrīz jādomā, ka skolotāju atalgojuma sarežgītība ir lielisks attaisnojums, lai visu atstātu kā ir. Un tad jau nav brīnums, ka jaunieši neraujās studēt pedagoģiju un grūti nokomplektēt studiju vietas! 

Jana

Advertisements


2 komentāri

Skolotāji ir atvērti jaunajām tehnoloģijām. Bet ierēdņi?

Vakardien man bija tas gods piedalīties E-klases organizētajā skolotāju konferencē. Liels paldies E-klasei par ideju uzaicināt vecāku pārstāvjus kā lektorus skolotājiem (es nebiju vienīgā – Evisa Stankus no Latvijas vecāku kustības stāstīja par vecāku līdzdalību). Šāda veida diskusijas bagātina abas puses un ir svarīgs solis ceļā uz labu sadarbību.

Runāju par to, kas Latvijā speciālajā izglītībā atšķiras no Eiropas pieejas, kā arī par IZM Reformu grupu iekļaujošajā izglītībā un cerīgiem plāniem. Ļoti grūti saprotama ir ierēdņu līdzšinējā atturība pret informācijas un sakaru (jeb informācijas un komunikācijas) tehnoloģiju izmantošanu, lai gan starptautiskie dokumenti īpaši uzsver to nepieciešamību. Par šo jautājumu daudz rakstījusi un cīnījusies Latvijas disleksijas biedrība, lai IKT izmantotu bērniem ar disleksiju vai disgrāfiju. Arī citās jomās IKT izmantošana ir svarīga, piemēram, vājredzīgu un neredzīgu bērnu apmācībā, vai arī bērniem, kam slimības dēļ nepieciešama mājmācība.

Izmantojot “BEDNET” sistēmu, bērns no mājām var sekot līdzi notiekošajām klasē! Avots: Eiropas speciālās izglītības attītības aģentūras pārskats.

Pati runa būšot internetā, un arī rakstisks apkopojums par to, tomēr īsumā aprakstīšu dažas idejas no diskusijām ar skolotājiem:

1) uz jautājumu, kas skolotājiem vajadzīgs, lai sāktu strādāt ar IK tehnoloģijām speciālajā izglītībā, viņi teica: dodiet mums tās! Un tā ir taisnība – lai gan ar to NEPIETIEK, lai tās izmantotu, kamēr tās NAV PIEEJAMAS VISPĀR, kā var runāt par to izmantošanu?

2) Latvijā ir izstrādāti tekstrunas pārveidotāji (balss sintezatori) latviešu valodā; katrai skolai tādu vajadzētu, lai varētu izmantot bērniem ar disleksiju!  Tehnoloģiju izstrādātāji var mūsdienās izdarīt jebko – ir tikai nepieciešams skaidrs pieprasījums. Lekcijas laikā arī E-klase demonstrēja iespējas, kā veikt mācību uzskaiti bērniem, kam izstrādāti individuālie mācību plāni.

3) arī vispārizglītojošā skolā, kurā mācās vājredzīg bērns, nepieciešama programmatūra, kas palīdz bērnam orientēties datorā! Nepietiek, ja tā pieejama tikai speciālajā skolā.

4) planšetdatori skolās noderēs un galvenā prioritāte ir bērni ar speciālajām vajadzībām!

5) VISC būtu jānodrošina  eksāmena jautājumi elektroniskā formā, kas atvieglotu tā pieejamību bērniem  ar speciālajām vajadzībām. Piemēram, tad  to varētu izdrukāt Braila rakstā vai atskaņot ar tekstrunas pārveidotāju. Kāpēc Igaunija to var? Piedāvājums atbrīvot bērnu no eksāmena, ja viņš ir gatavs to kārtot, ir aizskarošs!

Man bija prieks runāt ar tik ieinteresētiem skolotājiem! Mēs esam daudz vairāk ceļā uz iekļaujošo izglītību nekā dažkārt  domājam.

Jana


Komentēt

Vienādas iespējas visiem bērniem atbilstoši viņa vajadzībām

Reiz kādā Rīgas skolā pirms diviem desmitiem gadu kādā klasē mācījās zēns, kam diktātos klases audzinātāja sēdēja blakus, pa zilbēm diktējot uzdoto, lēni un pacietīgi. Pārējie 35 skolēni zināja, ka puisim ir grūtības latviešu valodā, un viņa mamma ļoti lūgusi skolotājai zēnam palīdzēt, nevis viņu atstumt. Neviens nebrīnījās un neiebilda. Šodien puisis ir ārsts. Šodien to, kā strādāja atsaucīgā skolotāja pirms 20 gadiem, sauktu par iekļaujošo izglītību.

Lai gan tikai nesen iepazīts vārds, termins “iekļaujošā izglītība” nākotnē tiks lietots biežāk, pieaugot mūsu zināšanām par bērnu speciālajām vajadzībām, it īpaši par vajadzībām, kas nav uzreiz pamanāmas. Ikviens no mums saprot, ko nozīmē bērns ar fiziskiem traucējumiem, piemēram, kustību traucējumiem vai vājredzību, bet ir arī vajadzības, kas nav uzreiz pamanāmas. Tie ir  mācīšanās traucējumi. Ja bērns ar normālām spējām negaidīti vāji apgūst kādu iemaņu, piemēram, lasīšanu, kas ar laiku kavē arī citu iemaņu apgūšanu, tad var runāt par mācīšanās traucējumiem. Parasti šķiet, ka bērnu ar speciālām vajadzībām ir ļoti maz, jo Latvijā viņi tradicionāli netiek atpazīti. Citu valstu pētījumi un pedagoģiskā pieredze liecina, ka tikai skolēnu ar mācīšanās traucējumiem vien ir kādi –13-14%. Diemžēl viņi skolās vairumā gadījumu nesaņem nepieciešamo pedagoģisko palīdzību, jo mūsu valstī tikai skaitās, ka tikai 4,9%skolēnu ir speciālās vajadzības.

Vairums Eiropas valstu savā izglītības sistēmā vadās pēc 1994. gadā starpvalstu konferencē pieņemtās Salamankas deklarācijas par iekļaujošo izglītību, kas uzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības uz izglītību, neskatoties uz to, vai nepieciešams ilglaicīgs vai īslaicīgs atbalsts mācību mērķu sasniegšanai. Deklarācija uzsver arī to, ka bērniem ir tiesības spēlēties un socializēties kopā. Arī Latvijas izglītības nozares ierēdņi ir regulāri piedalījušies konferencēs un vietēju un starptautisku dokumentu izstrādē, kas atbalsta iekļaujošās izglītības attīstību[1], un tā vismaz formāli ir viens no Latvijas izglītības principiem. Diemžēl Latvijā tradicionāli ir spēcīga segregētā izglītība – tā ir izglītība, kad skolēns ar speciālām vajadzībām mācās atsevišķā mācību iestādē vai klasē. Tātad – kas notiek patiesībā?

Patiesība ir visai neglīta – segregētā izglītība Latvijā joprojām pastāv un pat turpina  pieaugt (skatīt attēlu).Image

Samazinoties kopējam audzēkņu skaitam skolās, straujāk krītas vispārizglītojošo skolu audzēkņu skaits, bet speciālo skolu audzēkņu skaits piedzīvo mazāku kritumu. Gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), gan Pasaules banka ir kritizējušas[2] Latvijas pārmērīgi lielo speciālās izglītības budžetu, kas  sasniedz salīdzinoši nelielu daļu bērnu, un mūsu izglītības sistēmas segregēto raksturu, nošķirot bērnus ar speciālām vajadzībām no viņu ģimenēm speciālo skolu internātos un liedzot iespējas pilnvērtīgi socializēties, apmeklējot sev tuvāko vispārizglītojošo skolu. Rezultātā – ejam pretējā virzienā tiem mērķiem, ko kopā ar citām Eiropas valstīm esam noteikuši. Turklāt – bērns speciālajā internātskolā valstij izmaksā krietni dārgāk kā skolā, kas atrodas vistuvāk viņa dzīvesvietai.

Otra problēma līdzās speciālās izglītības pieejamībai galvenokārt segregētās skolās ir nelielais skolēnu skaits, kas saņem speciālās izglītības pakalpojumus. Latvijā tiek atpazīts niecīgs bērnu skaits ar speciālāmvajadzībām: kopumā nepilni 5% no visu skolēnu skaita jeb 9057 skolēnu. Tikai trešā daļa no tiem mācās vispārizglītojošās skolās speciālajās vai iekļaujošās klasēs[3]. Lietuvā audzēkņi ar speciālām vajadzībām ir nepilni 12% no skolēnu kopskaita, un lielākā daļa (10,8% no skolēnu kopskaita) mācās vispārizglītojošās skolās. Interesanti, kā mūsu kaimiņiem tas izdevies? Nevajadzētu domāt, ka latviešu skolēniem ir mazāk speciālo vajadzību kā citu valstu skolēniem; mēs vienkārši tās sliktāk atpazīstam un nodrošinām nepieciešamo atbalstu krietni mazākam skaitam skolēnu, nekā tam daudzumam, kam tas ir objektīvi vajadzīgs.Var uzskatīt, ka speciālo vajadzību neatpazīšana vai apzināta ignorēšana ir viens no būtiskiem cēloņiem vairākām citām problēmām Latvijas izglītības sistēmā: Latvijā ir liels otrgadnieku procents vispārējās izglītības skolās (11%[4]) un augsts skolas “pametēju” īpatsvars – 13,4%[5]. Bet tās nav vienīgās sekas – mūsu izglītības sistēma iznieko ļoti daudzus spējīgus skolēnus visās vecuma grupās, jo, nesaņemot tiem nepieciešamo atbalstu, daudzi skolēni ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem nevar pilnībā realizēt savu potenciālu un vairmā gadījumu ir spiesti dzīvot savu zemāko, ne augstāko, spēju līmenī.

Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija sasaukusi iekļaujošās izglītības ekspertu darba grupu Valdības rīcības plāna reformu izstrādei, kurā arī piedalāmies, un ļoti ceram, ka šīs darba grupas rezultātā ar kopīgiem spēkiem izdosies pārraut nepatīkamo tendenci. Lai gan – tieši šajā laikā, kad Valdības rīcības plāns paredz veicināt iekļaujošo izglītību un saglabāt mazās skolas, Saldus novads nāk klajā ar plāniem līdzekļu optimizācijas vārdā slēgt vispārizglītojošo skolu “Kurzemīte”, kuras 120 audzēkņu pulkā ceturtā daļa ir bērni ar speciālām vajadzībām. Slēdzot šo skolu, daļai bērnu tiek piedāvāta vai nu internātskola prom no ģimenes vai arī speciālās internātskolas. Šādi lēmumi, kas liedz skolēniem mācīties maksimāli tuvu savai dzīvesvietai un ģimenei, izmaksājot valstij ļoti dārgās speciālo un arī parasto internātskolu vietas, tikai turpinās attēlā redzamo bīstamo segregācijas tendenci.

Uzskatām, ka vienlīdzīgas iespējas izglītībā, nodrošinot katram bērnam ar vienādām vajadzībām vienādu valsts finansējumu un izglītības pakalpojumu, ir izdevīgas ikvienam bērnam un viņa vecākiem. Pirmkārt, bērnu ar speciālām vajadzībām ir daudz  – tās ir katram sestajam septītajam bērnam – daudz vairāk, nekā uzrāda Latvijas izglītības oficiālā statistika. Otrkārt, vairums speciālo vajadzību neietekmē skolēna intelektu – viņi spēj apgūt to pašu standarta programmu, ko viņu vienaudži, un tiekties uz tādiem pašiem akadēmiskiem sasniegumiem. Nenodrošinot pedagoģisko atbalstu un regulārus atbalsta pasākumus, skolēni ar speciālām vajadzībām tiek diskriminēti un nepamatoti bieži „atsijāti” no vispārējās izglītības, īpaši vidējā un vidusskolas posmā. Turpretim iekļaujošā skola atpazīs un atbalstīs bērnu arī ar tādām vajadzībām, kas nav uzreiz acīmredzamas.

Un – nobeigumā – gribam citēt vienu no pasaules ģēnijiem, Einšteinu (kuram esot bijusi  izteikta disleksija) “Ja zivs tiks vērtēta pēc tās spējas uzrāpties kokā, tad viņa tā arī nodzīvos savu dzīvi domādama, ka ir neglābjami stulba”. Mēs vēlamies tādu skolu, kas palīdz bērnam atklāt to, ko viņš var izdarīt, nevis soda par to, ko viņš nevar. Latvija vēl tikai gaida savu Einšteinu – cilvēku, kuram neskatoties uz savām speciālajām vajadzībām, būs izdevies veiksmīgi realizēt sevi izglītībā un profesijā, pateicoties profesionālai un pēctecīgai pedagoģiskai palīdzībai gan skolā, gan augstskolā.

 Autores: 


[2]Pasaules bankas ziņojums: Report No. 56747-LV, Latvia, From Exuberance to Prudence, A Public Expenditure Review of Government Administration and the Social Sectors, Vol. 1: Overview and Summary, 2010, Europe and Central Asia Regional Office Human Development Department, https://openknowledge.worldbank.org/handle/10986/3008

[3]Avots: SNE Country Data 2010, http://www.european-agency.org

[4]Skolu psihologu asociācijas pētījums: 80% no skolēniem ar nesekmīgām atzīmēm ir normāls intelekts.


Komentēt

Vaučeri? Vaučeri ….

Viens no IZM reformas pasākumiem, ar kuriem iepazīstināja ministrs Roberts Ķīlis, ir ieviest vaučerus skolu finansēšanā. Vaučeru sistēmai ir savas stiprās puses un vājās puses, par kurām izvērsti rakstīja Vita Dreijere pagājušās nedēļās “Dienās” savā apskatā par Zviedrijas izglītības sistēmu. Ieguvumus no vaučeriem labi izskaidro Zane Ozola savā atbildes rakstā, tāpēc tos neizvērsīsim. Galvenais, ko iegūstam:  saprotams un pārskatāms izglītības finansējums, lielāka brīvība pašām skolām. Tomēr vēlamies uzsvērt arī Vitas Dreijeres atziņu, ka vaučeru sistēma pati par sevi nenodrošinās izglītības kvalitāti “Jāpatur prātā, ka vaučeru sistēma ir tikai finansēšanas modelis. Lai celtu izglītības kvalitāti, jāveic citi būtiski priekšdarbi“.

Mēs vēlamies piedalīties diskusijā ar mūsu jautājumiem par vaučeru sistēmas vājajām pusēm, jo jau iepriekš paredzot problēmas un riskus, ir daudz labāk iespējams no tiem izvairīties. Iespējams, ka šīs tēmas jau ir apspriestas darba grupās un tām rasts risinājums, tomēr vēlamies izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas mums šķiet svarīgi.

– Šobrīd nav skaidrs, kas notiks ar mazāk pievilcīgajām skolām, kuras bērnu vecāki neizvēlēsies. Šādu skolu finansējums samazināsies atbilstoši mazākam bērnu skaitam, kas vēl vairāk pasliktinās kvalitāti. Cik ilgi skolai ļaut mirt? Šādu skolu bērni savu vecāku izvēles rezultātā tiks nostādīti ievērojami nevienlīdzīgā situācijā, saņemot mazāk kvalitatīvu izglītību.

– Pastāv drauds, ka palielināsies sociālā nevienlīdzība, jo vecāki, kas ir mobilāki un kurus interesē izglītības kvalitāte (parasti –  vecāki ar labāku izglītību un augstākiem ieņēmumiem) meklēs bērniem labākās skolas, lai arī tālāk no dzīvesvietas. “Mirstošajās” skolās paliks bērni, kuru vecāki nevar nodrošināt pietiekošu mobilitāti, kā arī bērni, kuru vecākus neinteresē izglītības kvalitāte, vai arī vecākiem nav zināšanu, kā vērtēt skolas. Tas pats jautājums: kādā veidā tiks uzlabota pilsētu nepopulāro mazo skolu kvalitāte? Par šo pieredzi raksta izglītības pētnieki, piemēram, Austrālijā.

– Pateicoties “nauda seko skolēnam” jau tagad paradās skolas, kas nekritiski pārpilda klases, nelabvēlīgi ietekmējot mācību darba kvalitāti, bet vecāki to spēj novērtēt tikai tad, kad bērns jau mācās pārpildītā klasē. Acīmredzami, nepieciešami griesti skolēnu skaitam klasē, lai nepieļautu situāciju, kas jau tagad ir dažās skolās, ka pirmajās klasēs ir vairāk, kā 30 bērnu, kamēr blakus skolā nevar salasīt minimālo skolēnu skaitu klases atvēršanai. Šāda situācija nelabvēlīgi ietekmē abas skolas, un zūd varbūtējais konkurences ieguvums.

– Ir skolas, kurās “treknajos gados” notika ievērojami remonti, kamēr citas skolas bija gaidītāju sarakstā. Ieviešot vaučerus, šīs “gaidošās” skolas būs ievērojami sliktākā situācijā, kā svaigi izremontētās skolas.

– Kā vecākiem orientēties skolu piedāvājumā? Drauds, ka būs reklāmas pasākumi, demonstrējot Patjomkina sādžas. Šeit varētu palīdzēt pašu vecāku pašorganizācija, un arī mēs esam gatavi piedalīties, skaidrojot savu redzējumu par labu izglītību.

– Atzīstami, ka skolām tiek piešķirta lielāka autonomija līdzekļu izlietošanā, tomēr, lai novērstu naudas izšķērdēšanu, nepieciešams nodrošināt kontroles mehānismu. Atbalstam domu par vecāku ciešāku iesaistīšanu, tomēr arī šadā gadījumā jāapsver praktiskā izpilde, tostarp, jāparedz noteikts finansējums attaisnotiem izdevumiem, piemēram, ja vecāku padome pasūtina auditora atzinumu.

– Asāka skolu konkurence mazinās skolu vēlmi sadarboties un pieredzes apmaiņu starp skolām, labāko pedagogu pieredzes pārņemšanu, kas jau tagad, maigi sakot, Latvijā notiek nepietiekošā līmenī.

– Šobrīd ir paredzēts papildus finansējums skolām, kas īsteno speciālās mācību programmas bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas nozīmē, ka šādiem bērniem arī turpmāk būs “speciāls” vaučeris?

Iesaistoties šajā diskusijā par vaučeriem, vienlaikus esam pateicīgi IZ ministram Robertam Ķīlim par atvērto dialogu, skaidrojot reformu būtību, un ceram uz tā turpinājumu. Domājot par vaučeriem un izglītības kvalitāti, piekrītam Zanei Oliņai: “SKOLOTĀJU KVALITĀTE ir galvena atslēga!”. 
 Vecāki par izglītību 


Komentēt

Pasaulē labāko izglītības sistēmu trīs vaļi

Paldies @Radosumapils, manās rokās nonāca interesants pētījums: Efektīvāko pasaules skolu sistēmu pieredzes izvērtējums, ko veica McKinsey&Company pētnieki.

Pētījuma veicēji pētīja to valstu izglītības sistēmas, kuru skolēni ieguva visaugstākos novērtējumus PISA testos, un secina, ka ir trīs aspekti, kas vieno efektīvākās izglītības sistēmas, lai kurā pasaules daļā – Eiropā, Āzijā, Amerikā vai Austrālijā – tās atrastos, un proti:

1)    īstie cilvēki kļūst par skolotājiem (topošo skolotāju atlase, topošie skolotāji nāk no labāko studentu vidus),

2)    kas darbā izveidojas par labiem instruktoriem (apmācības un atbalsts mācībspēkiem),

3)    spējot katram bērnam piedāvāt tieši viņam vislabāko apmācību metodi (individuāla pieeja un dažādu metožu klāsts).

Pētnieki arī min Lielbritāniju, kas nesekmīgi 50 gadu garumā veikusi reformas izglītības sistēmā, negūstot nekādus manāmus panākumus. Proti, uzlaboja skolu finansējumu, skolu pārvaldību, mācību standartu, tā novērtējumu, skolēnu zināšanu pārbaudi, mācību kvalitātes inspicēšanu, pašvaldību lomu, valsts lomu, dažādas aģentūras, saikni starp skolām un vietējiem iedzīvotājiem, skolu apmeklētību, un – ak vai,  šo 50 gadu laikā nav vērojamas dižas pozitīvas izmaiņas.

Ļoti daudzas pasaules valstis izmēģinājušas mazas klases kā uzlabojumu izglītības sistēmā, bet ievērojami panākumi nav manīti, varbūt vienīgi sākumskolās. Tomēr sākumskolas pedagogam ir īpaša nozīme – skolēniem, kuriem nepiemērotas mācību pieejas dēļ ir bijušas vājas sekmes sākumskolā, velāk ir ļoti niecīgas iespējas atgūt zaudēto.

Izglītības sistēmas kvalitāti nenodrošina tajā ieguldītā nauda – PISA pētījumos vislabākie bija jaunie singapūrieši, lai gan Singapūras izglītības sistēmas izmaksas ir zemākas, kā vairuma citu attīstīto valstu izglītības sistēmu izmaksas.

Manas pārdomas pēc pētījuma izlasīšanas:

  • Somu bērni, kam Eiropā ir vislabākās sekmes PISA testos Eiropā, savas skolas gaitas sāk septiņos gados, un mācās 4-5 stundas dienā, bet – mācību gads garāks, kā Latvijā. Vai tas nav pamatots arguments, lai iebilstu pret 6-gadniekiem skolā Latvijā?
  • Paši somi uzsver, ka viņu panākumu atslēga ir labi mācībspēki, atbalsts mācībspēkiem un sadarbība, individuāla pieeja bērniem.
  • Latvijā pēdējos 20 gados izglītībā bijušas daudzas reformas, pēc skata – līdzīgi neveiksmīgajai Lielbritānijas pieredzei. Aģentūras, pārvaldības formas, finansējuma modeļi, mācību standarti, pāreja no 5 uz 10 ballu sistēmu – UN?
  • @Iespejamamisija progamma atgādina efektīvāko skolu sistēmu mācībspēku atlases modeli: vispirms atlasa labākos augstskolu beidzējus, kurus apmāca pedagoģijā. Hei, tā turēt!
  • Zinot, ka Latvijā no izglītībā ieguldītās naudas tieši skolotāji saņem mazāk kā citur Eiropā– cik daudz varam cerēt, ka nākotnē tieši augstskolu beidzēju “krējums” dosies uz skolu? Vispār, šķiet, uz esošā fona ar PISA rezultātiem varam būt pat ļoti apmierināti, paldies skolotājiem!
  • Pārsteigums, kas runā pretēji stereotipiem – efektīvākajās izglītības sistēmās nav korelācijas starp skolēna sociālo fonu un mācību sniegumu, jo, pateicoties individuālai pieejai, skola spēj kompensēt sociālā fona izraisīto spriedzi un problēmas. Tātad – ņemot vērā Latvijas situāciju, kvalitatīva, individualizēta izglītības sistēma būtu neatsvarams priekšnoteikums sociālo problēma pārvarēšanai.
  • Īpašs atbalsts tieši vājajām skolām ar mērķi tās pilnveidot runā pretim vaučeru idejai jeb – nauda seko skolēnam, kas vājākajām skolām ļauj vienkārši mirt lēnā nāvē.
  • Skolotāju kvalifikācijas celšanai ļoti būtiski faktori ir pieredzes apmaiņa, skolotāju sadarbība, un – lietošu novecojušu padomju terminu pozitīvā nozīmē “darbaudzināšana”, ko veic virsskolotāji. Skatoties uz Latvijas situāciju – tādas lietas, kā skolu reitingi un cīņa par bērniem ļoti nomāc vēlmi sadarboties un dalīties pieredzē.
  • Un – it īpaši pirmklasnieku vecākiem – meklējot saviem bērniem labāko skolu, skolas prestižam ir daudz mazāka nozīme, kā bērna pirmā skolotāja personībai. Jāiepazīstas ar skolotāju un skolas direktoru, jo direktors ir tas, kas izvēlas un vai nu atbalsta, vai arī neatbalsta skolotājus.

Tiešām, iesaku šo pētījumu izlasīt izglītības reformatoriem!

Sagatavoja: Jana


2 komentāri

Kur paliek nauda izglītībai?

Turpinot rakņāties datos par izglītības kvalitāti, mūsu uzmanību saistīja grafiks, kurā Latvija izskatās ļoti slikti – proti, 2009./10. mācību gadā Latvija skolotāju darba samaksa, attiecināta pret iekšzemes kopproduktu (IKP) uz  vienu iedzīvotāju, ir viszemākā, skatīt 1. attēlu.

Skolotāju algas attiecībā pret IKP uz vienu iedzīvotāju. ISCED 1: sākumskola; ISCED 2: pamatskola. ISCED 3: vidējās izglītības posms

Avots: Teachers’ and School Heads’ Salaries and Allowances in Europe, 2009/10, 9. lappuse, Eurydice.

Kā varētu skaidrot šīs atšķirības?

Salīdzinot izglītībai atvēlētās finanses procentos no IKP, Latvija īpaši neizceļas – 2008. gadā tika atvēlēti  5,71%, un, vismaz ja var ticēt V.Dombrovskim, tad šī proporcija nesamazinājās arī krīzes periodā, skatīt 2. attēlu. 

Arī skolotāju skaita ziņā uz vienu skolēnu un klašu izmēra ziņā Latvija nav tik īpaša, lai izskaidrotu, kāpēc skolotāju atalgojums, proporcionāli IKP uz iedzīvotāju, ir tik zems, skatīt 3. un 4.attēlus.

Tātad – izglītībā Latvijas valstī iegulda salīdzinoši daudz līdzekļu, bet ir skaidrs, ka līdz skolotājiem tie nenonāk, bet tiek tērēti citiem pasākumiem. Kam? Skolu remontiem? Administratīvajiem izdevumiem? IZM diskusijā 14. decembrī IZ ministrs R.Ķīlis aicināja uz nākošo diskusiju ar priekšlikumiem, kas skolās ir lieks, no kā atteikties. Pirms to apspriežam, svarīgi būtu saprast, kas mūsu izglītībā ir tik dārgs. Vai varam to vispār atļauties?

Tāpēc mēs, vecāki, uzskatām, ka vispirms jāveic izglītības izdevumu audits, lai noskaidrotu, kas ir tās apzeltītās maliņas, par ko maksājam ar saviem nodokļiem. Diemžēl internetā publicētajos avotos neatradām nevienu Latvijas izglītības izdevumu analīzi, bet IZM publicētais budžets nenosedz visus izdevumus izglītībā, kā arī ir pietiekoši samežģīts, lai būtu grūti interpretējams. Diemžēl,  necaurspīdīgs un grūti saprotams budžets parasti ir oāze valsts līdzekļu izsaimniekošanai.

2010. gadā tika veikts Funkciju audits par izglītības iestāžu uzraudzību, kurā identificēti būtiski trūkumi pārvaldē, funkciju neskaidrība, un secināts “Kopumā var pieņemt, ka izglītības iestādes administratīvā darba apjoms varētu samazināties par 60%”. Droši vien, ka tur arī paliek daļa no izglītībā ieguldītās naudas. Vai mēs par to gribam maksāt?

Apsveicot Izglītības un zinātnes ministra  Roberta Ķīļa ieceri sākt ar IZM reorganizāciju, iesakām kā vienu no uzdevumiem noteikt sabiedrībai saprotama izglītības kopējā budžeta izveidošanu, izvērtēšanu un publicēšanu. Esam pieredzējuši daudzas ārišķības à la reformas. Šoreiz vēlamies piedzīvot uzlabojumu meklējumus pēc būtības, kas prasa rūpīgu esošās sistēmas analīzi, vājo posmu identificēšanu, stipro pušu apzināšanu, un tikai tad jaunu priekšlikumu ģenerēšanu. Un – esošās sistēmas analīzi nevar veikt bez datiem!

 Vecāki par izglītību

Papildinājums 1: IZM un arī LIZDA savā argumentācijā par skolotāju skaitu attiecību izmanto citus skaitļus (2009./10. gadā 229 tūkstoši skolēnu un 28,8 tūkstoši pedagogu). Šos skaitļus NEVAR izmantot, lai salīdzinātu ar citām valstīm, jo salīdzināt var tikai pēc vienotas metodikas iegūtus datus; tāpēc salīdzinājumam ar citām valstīm jāizmanto EUROSTAT dati, kas aprēķināti pēc vienotas metodikas.

Papildinājums 2: Šī raksta gaismā ministra R.Ķīļa iecere reorganizēt un samazināt ministriju, par ko viņš stāsta arī videoblogā, ir apsveicama! Tā ir drosmīga, izlēmīga, bet izglītības sistēmas administrācijā nepopulāra rīcība.

Papildinājums 3: Statistikas faniem – te skaista Eirostat statistika, salīdzinot ar citām valstīm, no CSB


1 komentārs

Izglītības politiku zīlējam kafijas biezumos?

Veikt šo nelielo pētījumu mani pamudināja divi @LIZDA_LV tvīti 22.12.11:

“Somijā, kur skolēnu mācību rezultāti ir vislabākie, nebūt nav pasaulē garākais mācību gads. Somi mācās tikai 5 dienas ilgāk.” un “PISA pētījumos nav kolerācijas starp mācību gada ilgumu un skolēnu rezultātiem. Nevar teikt – jo ilgāk mācās, jo labāk iemācās.”

Informācija pirmajā tvītā ir acīmredzami kļūdaina: Latvijā bērni mācās 169 dienas gadā. Bet Somijā 187 (2011. /2012. mācību gads) dienas. Ikviens to var pārbaudīt, ieskatoties ES kopsavilkumā par mācību gada garumu.  Kļūdainā informācija par it kā 174 dienām Somijā ir publicēta IZM mājaslapā*. Tāpēc man radās interese pārbaudīt otrā tvīta ticamību. Cerot, ka vismaz citu valstu mācību gada garums aprēķināts korekti, izmantoju to pašus IZM datus, izlabojot Somijas un dažu citu valstu mācību dienu skaitu,  un salīdzināju ar 2009- gada veikto PISA (angliski Programme for International Student Assessment, latviski: Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma, OECD ietvaros) analīzi par 15-gadnieku lasītprasmi, spējām izmantot matemātiku un zinātnisko domāšanu. Ieguvu interesantu grafiku, kurš liek man apšaubīt arī otrā tvīta ticamību.

Secinājumi:

• Valstīs, kurās mācību dienu skaits ir virs vidējā Eiropas Savienībā, PISA pētījumā skolēnu rezultātu līmenis biežāk ir virs vidējā (tātad – nevar apgalvot, ka nav saistības starp mācību dienu skaitu un PISA rezultātiem).

• Divas valstis “izlec” pozitīvā nozīmē – Somijā un Igaunijā skolniekiem ir krietni augstāki rezultāti, kā pārējām valstīm ar līdzīgu mācību dienu skaitu (svarīgs ir ne tikai dienu skaits, bet arī pati mācību sistēma un citi faktori), un ir skaidrs, kuru valstu pieredzi mums vajadzētu apgūt. Turklāt – Igaunijai ar krietni labākiem rezultātiem ir tikai 5 dienas vairāk, kā Latvijai.

• Spānijā pie krietni lielāka dienu skaita ir tikai mazliet labāks sniegums, kā Latvijai (tas pats secinājums, kas iepriekš – svarīgs ir ne tikai dienu skaits, bet arī pati mācību sistēma, ar mehānisku pagarināšanu vien nepietiek).

Veicot šo nelielo pētījumu, man radās vairāki jautājumi:

• Kāpēc IZM mājaslapā publicē kļūdainus aprēķinus, uz kuru bāzes tiek veikti neatbilstoši secinājumi (par mācību dienu skaitu Somijā)?

• Kas un kāpēc ir izdarījis secinājumu, ka rezultātu līmenim un mācību dienu skaitam nav korelācijas?

• Vai PISA pētījums ir izmantots valsts līmenī izglītības politikas analīzei un plānošanai?  Latvijas autoru grupa, kas īstenoja šo pētījumu Latvijā, ir izteikusi visai dramatiskus secinājumus par Latvijas izglītības sistēmas attīstību: matemātikas zināšanu kritumu pamatskolā un nespēju veicināt talantīgo bērnu attīstību. Kādi pasākumi plānoti un veikti?

Atzīstos uzreiz: šobrīd es neesmu ne par, ne pret mācību gada pagarināšanu. Pats svarīgākais man ir manu bērnu intereses, un es vēlos, lai viņiem būtu pieejama pēc iespējas labāka izglītības sistēma. Man nepatīk, ja lēmumi, kas attiecas uz manu bērnu dzīvi, tiek apspriesti un pieņemti bez nopietnas analīzes.

* Izskatās, ka neprecīzie dati izņemti. Tas priecē!

Sagatavoja: Jana Simanovska

Papildinājums: attēls angļu valodā.

Attēlu angļu valodā mani mudināja pārlikt viens cits tvīts, kur kopējais mācību stundu garums salīdzināts ar sniegumu. Un te ir negatīva sakarība. Tātad, piespiežot skolotājus strādāt garākas stundas (acīmredzot, arī bērnus), mācību kvalitāte neuzlabojas. No abiem grafikiem varam secināt – vislabākais būtu – garāks mācību gads, īsākas dienas. Un – ikviens veselības speciālists teiktu, ka tas ir loģiski. Vienmērīgi sadalot slodzi, varam izdarīt vairāk, nekā strādājot kampaņveidīgi. Tā nu tas ir.

OECD PISA -Eng