Kā īsti ir ar to disleksiju?

Paldies biedrībai “ProFuturo”, kas vērsa uzmanību uz jokainām lietām Dienas rakstā par disleksiju (Disleksija – šķērslis skolas gaitām, 9.07.2913). Tā ir ļoti svarīga tēma, labi, ka žurnālisti par to raksta, bet – ja raksts satur maldinošu informāciju, tad labāk nerakstīt vispār.

Pirmkārt, raksts rada iespaidu, ka disleksija- specifiski lasīšanas traucējumi –  ir ļoti reta parādība, minot skaitļus, ka Rīgā tādu ir apmēram 1% no tiem bērniem, kam nepieciešama logopēda palīdzība, bet kopumā nav zināms, cik Latvijā tādu ir. Šādi pasniegta informācija ir klaji maldinoša! Ja nav Latvijas skaitļu, tad bija jāmin starptautiskā pieredze – Lielbritānijas disleksijas asociācija lēš, ka dažādā smaguma pakāpē disleksija var izpausties pat 10% iedzīvotāju. Katrā valstī šis skaitlis var variēt, jo saistīts ar valodas īpatnībām, tomēr – tas ir krietni vairāk, kā 1% no tiem, kas griežas pie logopēda. Faktiski, ikvienam vecākam, kura bērnam ir grūtības ar lasīšanu vai bērns nevēlas lasīt, vajadzētu nevis pieņemt, ka bērns ir slinks, bet pārliecināties, vai nav vainojama disleksija. Vai tiešām nedz IZM, nedz VISC  nezina, cik bērniem Latvijā pedagoģiski medicīniskā komisija ir apstiprinājusi disleksiju?

Vēl vairāk pārsteidz atsaukšanās uz Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieces Evijas Papules teikto “disleksija Latvijā netiek diagnosticēta kā speciālās vajadzības, bet kā mācību traucējumi“. Piedodiet, tā ir žurnālista kļūda? Negribētos ticēt, ka IZM nepārvalda savus tiesību aktus, jo MK 2012.g. 16.oktobra noteikumi Nr.709  par pedagoģiski medicīniskajām komisijām nepārprotami pieskaita disleksiju pie speciālajām vajadzībām, un pagaidām nekas šeit nav mainījies. Arī mācīšanās (nevis mācību) traucējumi tiek pieskaitīti pie speciālajām vajadzībām, un disleksiju nez kāpēc min gan pie valodas traucējumiem, gan mācīšanās traucējumiem.

Cienītā “Diena”, rakstā ir pietiekoši daudz nepilnību, lūdzu, atsauciet to vai papildiniet un novēršiet trūkumus!

Diskalkulija

Apmēram 5% cilvēku ir problēmas ar aritmētisko darbību veikšanu: tas ir mācīšanās traucējums, ko sauc par diskalkuliju. Atšķirībā no Latvijas, kur likumdevējs diskalkuliju saista ar samazinātu IQ, citur pasaulē tā nedomā. Daudz informatīvu materiālu par šo tēmu var atrast Amerikas Nacionālā mācīšanās traucējumu centra mājaslapā, piemēram, Dr. Horowitz īsumā iepazīstina ar šo mācīšanās traucējumu veidu.

Bērni, kam neveicas matemātika, ne vienmēr ir slinķi! Ir svarīgi to saprast, lai sniegtu bērnam nepieciešamo palīdzību, nevis sodītu par to, ko pats bērns nevar ietekmēt, un iedzītu mazvērtības kompleksus vai nepatiku pret mācībām.

Citi materiāli:

• Kā Western Universitāte Kanādā pēta diskalkuliju
• Īsa, vienkārša, bet saturīga prezentācija par diskalkuliju

Jana

Piebilde. Iepriecinoši: lai arī diskusijās mums Valsts izglītības satura centra ierēdņi neatzina, ka līdzšinējā  klasifikācija ir neatbilstoša starptautiskajai praksei, jaunajā MK noteikumu projektā diskalkulija jeb traucējumi aritmētisko darbību veikšanai vairs netiek saistīti ar pazeminātu intelektu. Prieks, ka tā!

Interesentiem: skatīt jūnija un augusta MK noteikumu projekta versiju!

MK noteikumu projekts par pedagoģiski medicīniskajām komisijām – jūnija versija

MK noteikumu projekts par pedagoģiski medicīniskajām komisijām – augusta versija

Jānodrošina vieta parastā skolā arī bērniem ar mācīšanās traucējumiem un apdāvinātiem bērniem

Plašas diskusijas izraisījušajā raidījumā “Sastrēgumstunda” izglītības ministrs Roberts Ķīlis minēja skaitli, ka 30% bērnu nav spējīgi iekļauties skolā. Neesmu veikusi uzskaiti savu paziņu lokā, tomēr zinu daudzus gadījumus, kad vecāki apsver skolas vai apmācību formas maiņu rūpēs par savu bērnu veselību un mācīšanās prieku. Vienam bērnam ir disleksija, vecāki pārgāja uz mājmācību, jo satraucās, ka regulārās piezīmes par nevarēšanu lasīt atstās negatīvu iespaidu uz meitenes pašapziņu un vēlmi mācīties. Cits puisis ir apdāvināts, mācību rezultātu vērtējumā labākais savā klasē un mūzikas skolā, bet skolotāja sūdzas, ka neuzmanīgs, traucē stundas ar replikām, nemierīgs. Vecāki apjukuši, jo konsultējušies ar vairākiem ārstiem, no kuriem daži iesaka lietot spēcīgus medikamentus, bet citi iesaka izmantot saudzīgāko smilšu terapiju, kas ir ievērojami dārgāka, bet dzīves vietā nav pieejama un vecākiem arī nav tik daudz līdzekļu. Tādu stāstu ir daudz, un vai tiešām visiem nedaudz atšķirīgajiem bērniem jāpāriet uz mājmācību, specskolu vai jālieto spēcīgi medikamenti?

Manuprāt, šie gadījumi liecina, ka pašreizējā sākumskola nav spējīga pilnvērtīgi strādāt ar bērniem ar mācīšanās (disleksija, diskalkulija, UDHS, hiperaktivitāte) vai uzvedības traucējumiem, kā arī ar īpaši apdāvinātiem un talantīgiem bērniem. Rezultātā krītas šādu bērnu sekmes un motivācija mācīties.

Es vēlētos, lai sākumskolā būtu klases līdz 20 bērniem un skolotāja palīgu, jo tad bērnu loks, kas varētu iekļauties skolā, palielinātos. Skolotājiem būtu iespēja sagatavot papildus uzdevumus talantīgākajiem bērniem, kā arī veltīt īpašu uzmanību bērniem ar mācību traucējumiem. Nereti gan skolotāji, gan vecāki uzskata, ka pie bērna destruktīvās uzvedības vainojama neaudzinātība, un nesaprot, kā panākt bērnam pretim un palīdzēt viņam. Tāpēc būtu nepieciešamas metodiskās vadlīnijas sākumskolas skolotājiem, gan arī izglītojoši izdevumi vecākiem, kā strādāt ar  bērniem ar mācīšanās traucējumiem, kā arī apdāvinātiem bērniem. Šāds modelis prasītu ievērojami vairāk naudas, bet tajā pašā laikā novērstu izdevumus, kas saistīti ar specskolu nepieciešamību vai mājmācību, kā arī bērnu atstāšanu uz otru gadu un nespēju vēlāk iekļauties izglītības sistēmā.

Šis arī ir spēcīgs arguments pret skolas uzsākšanu 6 gados, jo vecāku pieredze liecina, ka problēmas saasinās tieši skolā. Bērnudārzā ir mazāks bērnu skaits uz vienu audzinātāju, kurai palīdz auklīte, kā arī cits dienas režīms, daudz laika tiek pavadīts rotaļās un svaigā gaisā, kā arī ir cita apmācību metodika. Audzinātājas bērnudārzos ir pieradušas salīdzinoši vairāk rūpēties par bērnu labsajūtu un konfliktu risināšanu.

Autors: Jana