Ukraiņu pediatrs Jevgēnijs Komarovskis savā grāmatā “Bērna veselība un viņa radinieku veselais saprāts” (izd. Eksmo 2013 gadā, oriģ. “Здоровье ребенка и здравый смысл его родственников”) aplūkojot vakcinācijas tēmu, pauž šādu viedokli. Tulkoti fragmenti no grāmatas 2.8. daļas, Vakcinācija.
Kā cilvēks, kurš pietiekoši ilgu laiku ir nostrādājis infekciju slimnīcā, ar pārliecību varu teikt: attiecībā uz visām slimībām, pret kurām tiek veikta vakcinācija, saslimšanas iespējamība paliek diezgan reāla. Bērni ar šīm slimībām saslimst, bet izārstēšanās rezultāti ir, maigi izsakoties, dažādi.
Tādēļ normāliem, ar veselo saprātu apdāvinātiem un saprātīgiem vecākiem nav un nevar būt nekādu šaubu par to, vai bērnu vajag potēt vai nevajag.
Potēt obligāti!
Pavisam cits jautājums ir tas, vai atbildes reakcijas uz potēm vistiešākajā veidā ir atkarīgas no bērna organisma vispārējā veselības stāvokļa. Un, ja jūs ļoti baidāties, tad loģika nav tajā, lai nepotētu. Loģika — mērķtiecīga organisma sagatavošana vakcinācijai: normāls dzīvesveids, krūtsbarošana, norūdīšana, iespējamo alerģisko rekciju izraisītāju likvidēšana utt.
Vakcinācija jāveic pediatra norādītajos termiņos, un jo precīzāki jūs būsiet termiņu ievērošanā, jo augstāka būs profilaktiskā efektivitāte. Tas ir būtiski, plānojot vasaras atvaļinājumus; nebūtu slikti jums pašiem painteresēties, kad un kādu poti ir nepieciešams saņemt.
Katrā valstī ir savs, atbilstošo uzraudzības institūciju apstiprināts vakcinācijas kalendārs. Šis kalendārs paredz bērna vecumu, intervālu starp vakcinācijām un konkrētu slimību sarakstu, pasargājot no kurām, arī tiek veikta vakcinācija.
Kāda tad ir profilaktisko pošu būtība?
Organismā tiek ievadīts medicīnisks preparāts — vakcīna. Atbildot uz ievadīto vakcīnu, organisms izstrādā īpašas šūnas — specifiskas antivielas, kuras tad arī aizsargā cilvēku no konkrētās slimības.
Katrai vakcīnai ir savas, stingri noteiktas lietošanas prasības, blaknes, lietošanas termiņi un konkrēts pielietošanas veids (orāli, intramuskulāri, zem ādas, iekšādas).
Uz katru vakcīnu organisms reaģē citādāk. Dažos gadījumos, lai izstrādātos ilgstoša imunitāte, pietiek ar vienu vakcīnu. Citos gadījumos — ir nepieciešama vairākkārtēja vakcinācija. No šī arī ir radušies divi medicīniskie termini — vakcinācija un revakcinācija. Vakcinācijas būtība — panākt specifisko antivielu izstrādi tādā daudzumā, lai tas būtu pietiekošs konkrētās slimības profilaksei. Taču starta (aizsargājošais) antivielu līmenis pakāpeniski samazinās, tādēļ, lai uzturētu nepieciešamo antivielu daudzumu, ir nepieciešama atkārtota vakcīnas ievadīšana. Šī atkārtotā ievadīšana ir revakcinācija.
Iepriekš pieminētais “reaģē citādāk” ir attiecināms ne tikai uz imunitātes veidošanās kvalitāti un termiņiem, bet arī tieši uz bērna organisma atbildes reakcijām. Uz tām reakcijām, kuras ārsti un vecāki var novērot (vispārējā veselības stāvokļa traucējumi, paaugstināta ķermeņa temperatūra u.c.)
Šo reakciju smagumu un biežumu nosaka trīs faktori
Pirmais — par to mēs jau runājām — konkrētā vakcinējamā bērna vispārējais veselības stāvoklis
Otrais — konkrētās vakcīnas īpašības un kvalitāte. Visām vakcīnām, kuras Pasaules Veselības Organizācija ir atļāvusi izmantot (sertificētas), un mūsu valstī tiek izmantotas tikai tādas vakcīnas (piez.: autors runā par Ukrainu), piemīt augsta profilaktiskā efektivitāte un starp tām nav nevienas, jau iepriekš paredzami, sliktas vai nekvalitatīvas vakcīnas. Tomēr dažādu ražotāju vakcīnu sastāvā var būt atšķirīgas antigēnu devas, dažādu izmantoto konservējošo substanču tīrības pakāpes. Pat vienas slimības profilaksei paredzētās vakcīnas vistiešākajā veidā var atšķirties viena no otras. Piemēram, tie var būt preparāti, kas izstrādāti, izmantojot dzīvu, bet novājinātu mikrobu. Vai preparāti, kam izmantots nedzīvs mikrobs (vai pat nedzīva mikroba daļas). Saprotams, ja mikrobs ir dzīvs, lai arī novājināts, vienmēr ir slimības (tā pret kuru vakcinēja) attīstības iespēja. Ar nedzīvu mikrobu šādas varbūtības nav.
Trešais faktors — medicīnas darbinieku rīcība. Vakcinācija nav standartizēts ierindas process, kura princips ir “trijos mēnešos visus sašpricēt”, bet gan individuālas, absolūti konkrētas un ļoti atbildīgas darbības, ko konkrētais ārsts veic konkrētam bērnam. Šīs darbības nemaz nav tik vienkāršas, kā tās var izskatīties pirmajā brīdī. Ir nepieciešams novērtēt bērna veselības stāvokli, piemeklēt vakcīnas preparātu, sniegt mazuļa radiniekiem skaidras un pieejamas/saprotamas rekomendācijas — kā bērnu sagatavot vakcinācijai un kā rīkoties pēc vakcinācijas (ēdināšana, dzirdīšana, gaiss, pastaiga, peldes, medikamenti). Vēl būtiski ir rūpīgi ievērot daudzās vakcinācijas nianses — kā vakcīnu pareizi uzglabāt, kā pirms lietošanas sasildīt, kādā ķermeņa daļā veikt injekciju utt.
Pēc jebkuras potes (jebkuras!) var būt novērojama organisma reakcija — ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, atteikšanās no ēdiena, vārgums. Tas ir normāli: organisms izstrādā imunitāti (aizsardzību) pret konkrētu slimību. Ir vakcīnas, kuras tiek uzņemtas ļoti viegli un kurām gandrīz nekad nav blakņu/nopietnu reakciju. Tipisks piemērs — poliomelīta vakcīna. Pēc citu preparātu ievadīšanas bieži ir novērota izteikta ķermeņa temperatūras paaugstināšanās un būtiska, bērna vispārējā stāvokļa pasliktināšanās — tipisks piemērs — garā klepus komponente kombinētajā vakcīnā.
Vecākiem ir ļoti būtiski saprast kas ir reakcija uz poti un kas ir komplikācijas pēc potēšanās. Reakcijai uz poti vienā vai citādā veidā ir jābūt, un tas, kā mēs jau uzvērām, ir absolūti normāli. Kas ir komplikācijas? Lūk, tieši tas ir TAS, kam nevajadzētu notikt, bet tas mēdz notikt ļoti retos gadījumos. Nevajadzētu būt — krampjiem, samaņas zudumam, ne arī augstai temperatūrai (40c). Bērnam nav jābūt izsitumiem, un potes vietā nedrīkst būt nekādu strutainu iekaisumu. Komplikācijas pēc potēšanās — tas vienmēr ir nopietni. Katrs tāds gadījums tiek detalizēti analizēts, un ārstu komisija lemj, kādēļ tā notika un kā tālāk rīkoties? Vakcinēt vai nevakcinēt? Ja jā — ar kādu preparātu un pret kādām slimībām.
Kad drīkst un kad nedrīkst potēt?
Visupirms vajadzētu atcerēties, ka jebkura potēšanās tiek veikta bērnam, kam uz to brīdi nav nekādu infekcijas slimību — ne iesnu, ne caurejas, ne paaugstinātas ķermeņa temperatūras. Kādēļ ir svarīgi, lai nebūtu infekcijas slimību? Tādēļ, ka jebkura vakcīna ir slodze imunitātei.
Vecāki par izglītību 