Vairumā gadījumu vakcīnas tiek nosauktas atbilstoši antigēnam, ko tās satur, vai slimībai, pret ko tās paredzētas, bet vakcīnu sastāvā ietilpst arī palīgvielas, kas nodrošina atbilstošu vides skābumu (pH), aizsargā pret mikrobu savairošanos, darbojas kā stabilizatori vai arī pastiprina imūnatbildes veidošanos. Palīgvielas, kas tiek izmantotas vakcīnās, dalās vairākās grupās.
Adjuvanti palīdz stimulēt organisma imūnsistēmu ātrākai antivielu veidošanai, spēcīgākai un daudz noturīgākai imūnatbildei uz vakcīnā esošo vienu vai vairākiem antigēniem. Adjuvantu lietošana ļauj samazināt pašu antigēnu devas vai arī ievadāmo devu skaitu vakcinācijas shēmā – tātad samazinās nepieciešamo dūrienu skaits un uzlabojas aizsardzība pret slimību.
Alumīnija sāļus vai gelus kā adjuvantus lieto jau vismaz 75 gadus, kuru laikā miljoniem bērnu ir saņēmuši aizsargājošās vakcīnas. Alumīnijs ir viens no visbiežāk sastopamajiem metāliem dabā. Alumīnijs sastopams pārtikā, piemēram, kartupeļos, spinātos, tējā, kā arī dzeramajā ūdeni, piena maisījumos un pat mātes pienā u.c. (skat 1.tabulu). Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir apkopojusi pētījumus ar dzīvniekiem, statistikas datus, klīniskos datus un noteikusi, ka augstākā pieļaujamā alumīnija deva nedēļā ir 1 mg/kg ķermeņa svara http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/doc/754.pdf. Alumīnija daudzums, kādu zīdainis var saņemt pirmajos 6 mēnešos ar vakcīnām, ir aptuveni 4 mg, tas ir apmēram tik, cik vidēji 4 litros govs piena. Ir zināma iespējamā alumīnija neirotoksiskā iedarbība uz pacientiem ar nieru mazspēju, kuri lieto ļoti lielus alumīniju saturošu antacīdu daudzumus fosfāta jonu saistīšanai. Eksperimentālos pētījumos noteikts, ka kritiskā alumīnija deva varētu būt no 10 mg/kg ķermeņa svara dienā. Protams, rodas jautājums, vai alumīnija daudzums, ko bērns uzņem ar vakcīnām, nevar veicināt nelabvēlīgas nervu sistēmas attīstības izpausmes? Kā iepriekš jau izklāstīts, dabīgi uzņemtā alumīnija daudzums ievērojami pārsniedz ar vakcīnām ievadītā alumīnija daudzumu, taču arī kopumā šie daudzumi ir vairākus simtus reižu mazāki par alumīnija daudzumu, kas varētu radīt neirotoksisku ietekmi, un šādu parādību risks nav saistāms ar alumīnija daudzumu vakcīnās. Jāatzīmē, ka zināmās blakusparādības, ko var izraisīt alumīnija klātbūtne vakcīnās, ir sāpes un apsārtums injekcijas vietā, dažos retos gadījumos pietūkums, bet ilglaicīgi nevēlami efekti saistībā ar alumīniju nav novēroti.
Konservanti un stabilizētāji vakcīnās galvenokārt tiek lietoti, lai nodrošinātu vakcīnu drošu un ilgstošu uzglabāšanu daudzdevu flakonos, lai saglabātu to efektivitāti transportēšanas un uzglabāšanas laikā (piemēram, albumīns, fenoli, glicīns), jo līdz pagājušā gadsimta vidum bija daudz traģisku gadījumu sakarā ar to, ka tika lietotas vakcīnas no daudzdevu flakoniem bez pievienota konservanta. Tagad tā ir obligāta prasība.
Viens no konservantiem, par ko tiek daudz diskutēts, ir tiomersāls.
Tiomersāls ir organisks dzīvsudraba savienojums ar pretmikrobu iedarbību. To joprojām lieto dažu vakcīnu ražošanas procesā, kā arī pievieno vakcīnu sastāvam daudzdevu flakonos kā konservantu. Tiomersāla pretmikrobu darbību nosaka etildzīvsudrabs. Tas rodas, tiomersālam sadaloties par etildzīvsudrabu un tiosalicilātu. Lai novērstu bakteriālu vakcīnu piesārņošanu, tas tiek lietots noteiktu vakcīnu ražošanā jau vairāk nekā 60 gadus. Jāuzsver, ka organiskajam etildzīvsudrabam ir citas īpašības kā metāliskajam dzīvsudrabam vai metildzīvsudrabam, tas ir daudz mazāk toksisks. 1999. gadā ASV pirmoreiz tika izteikts minējums, ka dažiem zīdaiņiem dzīvsudraba līmenis organismā varētu pārsniegt noteikto normu vakcīnās esošā dzīvsudraba uzkrāšanās dēļ. Tomēr līdz šim veiktie pētījumi un analīžu rezultāti nav apstiprinājuši vakcīnu sastāvā esošā tiomersāla nelabvēlīgo iedarbību. Tika izteikta hipotēze, ka tiomersāls varētu izraisīt nervu sistēmas un smadzeņu attīstības traucējumus zīdaiņiem. Tomēr pētījumos neapstiprinājās hipotēze, ka tiomersālu saturošās vakcīnas varētu bērniem veicināt autismu, uzmanības deficītu un hiperaktivitāti, runas attīstības aizturi un runas traucējumus. Lai pilnībā kliedētu šaubas par etildzīvsudraba postošo ietekmi, lietojot vakcīnas, pēc jaunāko pētījumu datu apkopošanas, kuri ietver populāciju sākot no jaundzimušajiem, izvērtējot etildzīvsudraba sabrukšanas laiku organismā, kumulatīvo toksicitāti un citus parametrus, Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir atzinusi, ka turpmākie pētījumi nav nepieciešami, jo ir pierādīts, ka ne pēc atsevišķu tiomersālu saturošu vakcīnu devu, ne pēc kumulatīvo devu lietošanas etildzīvsudraba līmenis organismā nesasniedz toksisku līmeni, un tiomersālu vakcīnu lietošana tiek atzīta par drošu un nekaitīgu http://www.who.int/vaccine_safety/committee/topics/thiomersal/Jun_2012/en/ Patlaban neviena dzīvu novājinātu vīrusu vakcīna, to vidū masalu, MMR (pret masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām), perorālā vakcīna pret poliomielītu, vakcīna pret dzelteno drudzi, BCG vakcīna, nesatur tiomersālu. Vairums vakcīnu vienas devas iesaiņojumā arī nesatur tiomersālu. Tomēr pasaules tirgū esošās, daudzdevu iepakojumā lietojamās vakcīnas, piemēram, DTP (pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu), DT (difterija, stingumkrampji) un Td (difterijas un stingumkrampju toksīni), TT (stingumkrampju toksīns) un dažas vakcīnas pret B hepatītu, satur tiomersālu. Pēdējos gados ražotāji cenšas radīt vakcīnas bez tiomersāla vai ar samazinātu tā daudzumu. Tomēr, lai jaunās vakcīnas izpētītu, pierādītu to drošību un ieviestu, nepieciešams laiks.
Vakcīnu ražošanā tiek izmantots fenola sarkanais jeb fenolsulfonftaleīns, kas zināms un arī vakcīnās to lieto kā netoksisku pH indikatoru.
Fenols ir konservants, kas ir tikai vakcīnas pret vēdertīfu sastāvā, 2-fenoksietanols tiek lietots kā konservants inaktivētajās polio vakcīnās.
Cilvēka seruma albumīns tiek lietots kā stabilizētājs dažās vakcīnās. To iegūst no pārbaudītiem donoriem, un gan albumīna, gan vakcīnas ražošanas process izslēdz jebkādu citu vīrusu pārnešanu. Jebkuru produktu iegūšana no donoru asinīm ir pakļauta stingrām prasībām un kontrolei, kas Eiropā ir vienota. Albumīna daudzums vakcīnās nepārsniedz 0,3 mg/devā.
Formaldehīds ir organisks savienojums un dažu vakcīnu ražošanā tiek lietots kā pretmikrobu līdzeklis. Tas efektīvi inaktivē nevēlamus organismus, bioloģiskas substances, ko lieto vakcīnās. Bažas var radīt fakts, ka ir daži raksti par to, ka lielā koncentrācijā formaldehīds darbojas karcinogēni uz šūnām in vitro pētījumos, bet uz dzīvniekiem un cilvēkiem šādas ietekmes nav. Formaldehīds cilvēka organismā rodas arī dabīgā veidā kā vielmaiņas procesu blakusprodukts. Divus gadus veca bērna asinīs dabīgais formaldehīds ir apmēram 10x lielākā koncentrācijā, nekā ievadot jebkuru formaldehīdu saturošu vakcīnu.
Cāļa proteīns ir galvenais dzīvnieku izcelsmes olbaltums, kas vairumā gadījumu atrodams dzeltenā drudža un gripas vakcīnās, jo ražošanas procesā vīrusi tiek audzēti fertilizētās vistu olās. Lai gan šo proteīnu atlikumi vakcīnas devā ir ārkārtīgi mazi, jāņem vērā, ka aptuveni vienam no 20 cilvēkiem var būt alerģija pret olām vai cāļa proteīniem, tādēļ, lai izvairītos no nevēlamām reakcijām, pirms vakcinēšanās jākonsultējas ar ārstu.
Vakcīnās tiek izmantotas arī citu dzīvnieku šūnu līnijas. Daži polio vīrusu elementi tiek audzēti Vero šūnās, kuru oriģinālais pirmsākums ir Āfrikas zaļo pērtiķu nieru šūnas. Šūnu kultūras audzēšana un vakcīnas ražošanas process novērš iespēju jebkādu dzīvnieku slimību pārnešanai. Izmantotais dzīvnieku materiāls nav vakcīnas sastāvdaļa, bet kalpo kā barotne vīrusu savairošanai. Pēc vīrusu savairošanas īpaši kontrolētos laboratorijas apstākļos, turpmāk notiek:
– vakcīnai paredzēto vīrusu atdalīšana ar vairākām metodēm;
– vīrusu attīrīšana un sagatavošana konkrētās vakcīnas ieguvei;
– vīrusu vakcīnas ražošana.
Visi substrāti tiek pamatīgi izmeklēti, lai atklātu nejaušos aģentus – citus vīrusus un baktērijas. Jebkādiem citiem materiāliem vai reaģentiem, kas tiek lietoti vakcīnu ražošanā, arī rūpīgi tiek pārbaudīta tīrība, sterilitāte un jebkādu zināmu piemaisījumu klātbūtne.
Attīstoties tehnoloģijām, vakcīnu ražošanā tiek izmantotas cilvēka šūnu līnijas, lai audzētu attiecīgos vīrusus. Šūnu kultūras, kurās vīrusi tiek audzēti, tika izveidotas jau pagājušā gadsimta vidū no aborta augļa materiāla, pašlaik, protams, oriģinālo šūnu šajās kultūrās vairs nav. Šāda šūnu kultūra sākotnēji tiek gatavota no īpaši apstrādātām un attīrītām cilvēku izcelsmes šūnām, kuras tiek specifiskos apstākļos pavairotas nepieciešamā daudzumā. Pieļaujams, ka atlieku zīmes no šobrīd izmantotās šūnu kultūras var atrast vakcīnā. Visnotaļ iespējams, ka daļai sabiedrības var būt aizspriedumi attiecībā uz augļa šūnu izmantošanu vakcīnās. Jāatzīmē, ka kliedējot šīs bažas, Vatikāns ir izdevis speciālu nostājas dokumentu, kurā paskaidro, ka neiebilst pret vakcīnu lietošanu, kurās izmantotas aborta augļa šūnas, jo imunizācijai ir milzīga nozīme dzīvības saglabāšanā, aizsargājot no slimībām un nāves http://www.arch.pvt.k12.ia.us/respectlife/documents/Vaccines.pdf
Vakcīnās ir atrodamas arī antibiotiku pēdas.
Antibiotikas tiek izmantotas ražošanas procesā, lai novērstu vakcīnas materiāla inficēšanos ar dažādām baktērijām. Jāatzīmē, ka tādas antibiotikas, kurām ir bieži sastopamas alerģiskas reakcijas (piemēram, penicilīns, cefalosporīns un sulfonamīdi), netiek lietotas. Dažas vakcīnas var saturēt streptomicīna, polimiksīna b, gentamicīna vai neomicīna pēdas, tādēļ cilvēkiem ar zināmu alerģiju vai aizdomām par tādu noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Nātrija, kālija un kalcija hlorīds ir dabīgi elektrolīti cilvēka organismā. Kālija un divi dažādie nātrija fosfāti ir nekaitīgi, parasti jonu sāļi. Magnija sulfāta heptahidrāts, citronskābes monohidrāts, dzelzs amonija citrāts – tie tiek izmantoti kā buferis, tas nozīmē, uztur noteiktu vides skābumu vakcīnas šķīdumā, darbojas arī kā surfaktanti, nodrošinot vīrusu fragmentu vienmērīgu dispersiju ūdens šķīdumā.
Vecāki par izglītību 